Manam vīrietim pirms mūsu attiecībām visa dzīve sastāvēja no iepazīšanās saitiem. Likās, ka viņš ir pilnīgi visos reģistrējies. Attiecību sākumā viņš bija aizmirsis aiztaisīt e-pastu, mana ziņkārība ņēma virsroku un tad arī uzzināju, ka viņš turpina sarakstīties. Šausmas, kas tajā brīdī notika manī iekšā, biju gatava viņu saplosīt gabalos, sasist... :D Bet es nomierinājos un uzdevu tikai jautājumu: kam es Tev esmu vajadzīga? Mūs nekas nesaista, abi esam pieauguši cilvēkim mums nav jāmelo, ja gribi tās visas perversības (tajās vēstulēs tiešām bija viena perversība), dzīvo viens un dari to katru dienu ar citu - man ir vienalga. Tikai atbildi - KAM ES TEV ESMU VAJADZĪGA? Un tad tiešām gribēju aiziet... Draugs man ir tas, kurš nerunā, visu laiku tikai klusē. Tad pagāja brīdis, viņš saprata, ka es nejokoju - aiziešu. Viņš mani apķēra, acīs asaras un laikam pirmo reizi mūžā lūdza piedošanu - piedod, es negribu, ka aizej...
Ir brīži, kad trakie tarakāni man iezogas galvā un liekas, ka viņš to turpina darīt - tad kaut ko izspļauju, viņš apvainojas un saka, ka kopš mūsu sarunas neko tādu vairs nedara. Viņam mana uzticība ir jānopelna. Laiks iet un ceru, ka tie tarakāni galvā pazudīs pavisam. :)