Pazīstama tēma.
Mans dārgums principā palīdzēt cenšas, brīvdienās ēst gatavo, ja agrāk atnāk no darba, arī pa nedēļu kādu reizi. Traukus mazgā bieži. Cenšas palīdzēt ar bērnu.
Bet šā vai tā ir "mīļā, uztaisi, lūdzu, tēju!", "kur ir ...?", "padod, lūdzu, ....", ārā iet ar bērnu arī ir "noguris" un "auksti", veļas mazgājamo mašīnu arī, nez kāpēc, iedarbina pats arvien retāk. Es ik pa laikam pabļaustos par tēmu dzimumu vienlīdzība, bet nu, principā viņš tiešām daudz strādā, bet es esmu mājās ar bērnu.
Mums atšķiras audzināšana. Pēc tā, kā viņš runā par saviem vecākiem, es saprotu, ka to, kā viņa māte vienmēr viņa tēvu apčubināja (pusdienas, tēja, mājas darbi), viņš vienmēr ir uztvēris kā pierādījumu/pazīmi tam, ka mamma tēvu ļoti, ļoti mīlēja. Es atkal to uztveru kā būšanu par kalponi.
Ieteikšu izrunāties, regulāri pamudināt puisi kaut ko darīt. Bērna sakarā - nevis "esmu nogurusi, palīdzi", bet gan "mazais tik ļoti labprāt pavada laiku ar tevi, ar mani viņam jau apnicis". Pēdējais variants strādā labāk, nekā pirmais.
Vēl te forumā neatceros kura meitene reiz stāstīja, kā atbildējusi par pusdienu gatavošanu savam puisim sestdienas dienā. Puisis jautājis: "Ko mēs ēdīsim?" un viņa, mīļa kā saulīte, sacījusi "Dārgais, ko uztaisīsi, tas būs labi, netaisi neko sarežģītu!" Tā kā, manuprāt, vajag runāt, vajag skaidrot, vajag nepiekāpties, bet zāģēšanu un skandālus gan labāk retāk. No puiša puses, draudēt ar nomiršanu badā, ja meitene nenes kūku, ir, vispirms, bērnišķīgi, un arī necieņa.