Lūk tā ir lieta, ko vairs nevēlos piedzīvot. Manā gadījumā šīs attiecības bija nolemtas, jo palēnām sākām atsvešināties. Vīrietis bija prom piemēram 4 mēnešus, tad mājās uz 2 nedēļām, tad atkal dažus mēnešus prom, tad atkal pāris nedēļas mājās un tā visu laiku. Tad, kad viņš bija šeit - protams super viss, bet tas tikai tāpēc, ka nebija nekādu ikdienas problēmu, rutīnas utt, vienkārši centāmies atgūt iekavēto laiku kopā. Ok tās pāris nedēļas kopā vēljoprojām man ir ļoti skaistas atmiņas, bet nespēju toreiz tā iedomāties visu savu dzīvi un ļoti sāpīgi, bet izbeidzu šīs attiecības. Uz beigām jau vispār šķita, ka nu gan jau ka ir gadījies arī piekrāpt mani prom esot (kas izrādījās taisnība, jo vīrietim ir savas vajadzības un nu neticu, ka ir bauda sev visu laiku pieskarties, lai tik pie citām nav jāiet) un ar tādu domu nespēju dzīvot. Un jā - viņš gribēja mani precēt un gribēja bērnus, bet nevēlējās mainīt savu nodarbošanos un līdzi braukt nebija iespējams.
Šobrīd, ja manam vīrietim būtu jāpārceļas uz ārzemēm - nedomājot ņemtu bērnu un brauktu līdzi, jo viņi abi ir mani paši dārgākie cilvēki un netur mani Latvijā ne darbs, ne kas cits tik ļoti, lai dzīvotu šķirti katrs savā valstī.