Esmu,tad tā bišķi paķiķinājām un viss. Bet īsto efektu sajutu kompānijā,kad mums pamācīja,kā īsti tur tas dūms jāvelk. Tad bija tā,ka iestājās tāds pofigs uz visu un miers,ka pilnīgi bail sametās. Es tā sēdēju un klausījos sarunās,līdz vienā brīdī realitātes izjūta vnk kkur pazūd, ieslēdzas palēninātā filma,sajūta kā burbulī,ne vairs dzirdi kko,ne redzi. Un tad vienā momentā atkal viss tā kā ar klikšķi atgriežas te un tagad. Par smieklīgajiem momentiem bija tā,ka kko sēžam ar draugu,viņš man bužina manus no dabas biezos matus, un tad pēkšņi uzjautā: Tu bērnībā nēsāji parūku? Es tā wtf,man matu pietiek. Tad,kad viņam pieleca,ka viņš uzdeva absolūti neloģisku jautājumu,tad sākās smieklu lēkme. Bet nu jāsaka,ka tāds efekts mani arī drusku sabiedēja.