Man tēma par to pašu, tik savādāku izpausmi..
Es dusmoties māku (nu, normas robežās, priekšmetus nemētāju), bet ne par tiešām īstajiem iemesliem.
Respektīvi, es neielaižos dusmās notikumos, kas ir, citu acīs tādi par kuriem varētu uzsprāgt, apvainoties, konfliktēt.
Taču es mēdzu apvainoties par sīkumiem laikam. Tādēļ nereti es attopos momentā - tagad man ir vispār jādusmojas vai nav!?
Tas ir kaitinoši.
Un, jā, laikam, es nemāku tikt ar to galā. Jo sīkumu dusmas ķer tuvākos.
No pārējiem es saņemu tekstus-Tu esi pārāk laba... (kas būtībā, var draudēt ar to, ka cilvēki mēģina kāpt uz galvas). Labi,ka to vismaz saprotu, bet nu.
1164
