Sesilla,
man kaut kā arī tā sanāca ģimenē, ka par mani īpaši neuztraucas, jo no bērnības no ģimenes dzirdēju tekstus " nu tu, Lancaster, tāpat si gudra meitene, tu jau pati vari utt."
tagad, kad aizeju no mīļotā darba (kas maniem draugiem un paziņām bija bez maz vai šoks), mana ģimene pat nepajautāja "kāpēc?", jo ir pārliecināti, ka man viss būs ok. tāpat viņi nav informēti par manām attiecību grūtībām/foršajiem mirkļiem, jo dzīvo ar pārliecību, ka es jau nu noteikti pati ar visu tikšu galā.
tagad mums galīgi nav tuvas attiecības, man nav vēlmes kopā pavadīt laiku un pie vecākiem/vecvecākiem vispār ciemos braucu tikai bērna dēļ. tas ir skumji. ceru, ka man ar manu bērnu būs savādāk :)
bet vismaz draugi man ir forši, kas gatavi kaut nakts vidū mani uzklausīt. un es viņus tāpat :)