novērtē, tad, kad var sākt pazaudēt...

137

Reģ: 10.01.2013

vecumvecā tēma, bet tomēr :)
kā jūs domājiet, kāpēc otru pusīti sāk novērtēt tikai tad, kad parādās iespēja to pazaudēt?
ikdienā var nenovērtēt nemaz, bļaustīties, nerēķināties, tīšām meklēt kašķi...

piemēram tagad man darba darīšanās uz dažiem mēnešiem jāizbrauc... un pēkšņi mans kašķīgais bļaustīgais gan sāk mani pakontrolēt, gan biežāk painteresēties ko daru, kā jūtos, vai man silti un vai esmu saģērbusies kārtīgi, kad eju laukā :) ...

kā jūs to komentētu?

28.01.2013 20:03 |

deina2

137

Reģ: 10.01.2013

jā, mani viņš tiešām tā uztver, līdz brīdim, kad sajūt, ka iekšēji esmu par to aizvainota...
vai man tiešām no viņa visu laiku būtu jābēg, jātēlo iedomīga, jāizliekas, ka viņš nav visa mana pasaule?
tikai tad, kad tā daru viņš sāk saausīties...
laikam baigi patīk justies kā medniekam, bet es neprotu būt iedomīgq un nemīļa uz pieprasījuma :(

30.01.2013 15:35 |

Anna Kareņina

1170

Reģ: 05.09.2012

tāpēc,ka cilvēkiem vienmēr vajag to,kas viņiem vairs-vēl nav.
un tas attiecas pilnīgi uz VISĀM dzīves jomām.

30.01.2013 15:44 |

deina2

137

Reģ: 10.01.2013

tad man visu laiku vajadzētu viņam likt justies tā, lai viņš man skrietu pakaļ, cik saprotu, tā vinam patīk...
kā to izdarīt? (kopaa nedziivojam) kā likt pabaidiities?

30.01.2013 16:37 |

deina2

137

Reģ: 10.01.2013

up :(

30.01.2013 17:27 |

^^2

1603

Reģ: 22.06.2012

Receptes sastāvdaļas:
1) 5d vakarā sazvanam vecākus/draugus/radus, pie kuriem varētu nedēļas nogali atpūsties un sarunājam naktsmājas
2) Izvelkam simkarti telefonam un atstājam to mājās (vai vienkārši atstājam telefonu mājās)
3) Ejam ārā no mājas un braucam pie whatever esam sarunājuši (protams, caur veikalu)
4) Protams, labi atpūšamies :D
5) Atgriežamies 7d vakarā mājās, ieliekam simkarti un sākam lasīt smskas :D

Voala :D

30.01.2013 17:42 |

deina2

137

Reģ: 10.01.2013

bet ikdienaa? :(

30.01.2013 17:46 |

deina2

137

Reģ: 10.01.2013

pastāstīšu jaunumus :D

kopš vakardienas atkal esmu sākusi viņa mīļo spēlīti... Esmu manāmi nepieejama, lielākoties aizņemta, ne visai prasu kā gāja, kā diena, izliekos, ka man viss bijis nebijis, no garākām sarunām izvairos, izgaistu, tēloju noslēpumaino, pārspīlēti pucējos, atstāju iespaidu, ka man daudz plānu un darīšanu, ko viņš nezin, un tādā garā....

Protams, kā jau vienmēr, atkal skrien man pakaļ :D izrādās, atkal esmu vajadzīga un greizi skatās, kam nu par godu es pucējos un kur izgaistu, pats sāk stāstīt kā diena pagāja, jo laikam šokā, ka man vienalga :D

šī spēlīte darbojas vienmēr... tātad laikam ir tādi vīrieši, kuriem tas vnk ir kā attiecību modelis? :(
neteikšu, ka pati esmu sajūsmā... protams, man paliek daudz laika sev, jo nekoncentrējos tikai 100% uz vinu, kā vienmēr, bet tomēr...

31.01.2013 12:42 |