novērtē, tad, kad var sākt pazaudēt...

Tādi jau mēs esam, pret tiem tuvākajiem un mīļākajiem mēdzam būt arī nejaukākie un asākie.

Man šķiet to var skaidrot ar to, ka cilvēks nebaidās otru zaudēt nemaz un ir radusies tāda sajūta, ka tā būs vienmēr. Tad kad šī situācija nav vairs tik stabila saprot, ka neviens jauu nav piesiets.

Man šķiet, ka tas tā vienkārši ir iekārtots, tāda ir cilvēka daba.
Vēl pieļaujams ir variants, ka ikdienā mēs cenšamies tikt galā ar visādām problēmām, pienākumiem, piepildīt savas vēlmes, sapelnīt naudu u.c. un mēs tik ļoti uz to visu koncentrējamies, ka izvirzam par galveno prioritāti un aizmirstam to, kas patiesībā ir svarīgākais. Bet, kad otra pusīte kaut kur nozūd (vai taisās nozust), mēs pēkšņi apjaušam, ka bez viņa nevaram, tāpēc arī sākam novērtēt.
Bet tas ir tikai viens variants. Tādu noteikti ir daudz, katrai situācijai savs.

Tā ir un būs diemžēl. Tas pats jau ir kad mēs ieciklējamies ikdienas steigā, esam drūmi, nepateicīgi, bieži saka: "apnikusi mana dzīve" bet ja tā iedziļinās, nu ir cilvēki, kam iet daudz sliktāk. Katra diena ir jāuztver kā kaut kā jauna sākums. Un jāpasaka paldies- paldies par to, ka ir pārtika mājās, paldies par jumtu virs galvas. Seko tieši tas pats ar mīļajiem cilvēkiem, apkārtējiem- paldies kad vispār ir tādi cilvēki mums. Un strīdu laikā arī bieži ir tā, ka izbļauj to ko nevajadzētu, būtu labi, ja tāda doma ieslēgtos: "stop" katru reizi. Sevišķi pirms kašķēšanās, jo nepatīkami jau ja labas attiecības beidzas tikai ar negācijām, rupjiem vārdiem. Nekad nevari zināt, kas būs rīt...

ikdienā viņš tik ļoti nevērīgi pret mani mēdz izturēties...
reizēm tā itkā es viņam vispār nebūtu ļoti vajadzīga...
dara pāri...

un te pēkšņi itkā būtu acis atvērušās, nesaprotu...

tad jau driizaak buutu vareejis izmantot situaaciju, pataisiit mani par vainiigo, ka kautkur vispaa braucu un pamest, jo vinja attieksme ir taada, ka dazreiz varu iet pupaas, atvainojiet...

bet nee, saak pietureet... un mest aaraa kautkaadu privaatiipasnieciskumu

A baudi, neanalizē :)

Sākt uztraukties un domāt varētu, ja viņš tiešām, kā tu saki, izmantotu to situāciju. Bet tagad tiešām varbūt viņam ir atvērušās acis :) Cerams tikai, ka pēc tavas atgriešanās neaizvērsies atkal!

Es laicīgi iemācījos uzskatīt, ka jebkuru satikto cilvēku arī tajā pašā dienā varu zaudēt, kaut vai, ja aizbrauc uz ārzemēm un pazūd kontakts, tapēc pēc iespējas mazāk cenšos strīdēties, ja strīdos, tad salabt ātri, nevaru es pusgadu dusmoties un lamāties uz kādu. :D Nebaidīties runāt laicīgi.

+ Zāra

ir, tieši tādēļ cilvēkam ir svarīgi apzināties, ka pēc katra strīda nevar katrs iedomāties, aj nu ko nu tur- pāries un viss būs labi. kad jau viss reizēm šķiet pārāk labi, es sāku domāt par to, kā izturos u.tml. vai es neesmu kļuvusi attieksmes ziņā vienaldzīgāka, jo viss ir tik ļoti labi. man jau pēc mazākā strīda šķiet, ka nu viss, būs visam beigas

Nez nez .. ir cilvēki, kas jau uz šī grābekļa ir uzrāvušies .. piemēram, es .. tagad cenšos to vairs nepieļaut .. nu skatīsimies, kā man sanāks :D

Bet jā, tā ir tipiska cilvēku kļūda un tā diemžēl notiek .. mūžu dzīvo, mūžu mācies ..

Manuprāt tā ir noticis ar lielāko daļu cilvēku. Veidojas pieradums un domā, ka nu jau nekur vairs nespruks... un kā vēl spruks! :D
Cilvēks ātri pierod pie labas dzīves.

ui,man tas pats bija,kad manējais aizbrauca uz pusotru mēnesi uz ārzemēm.. pēdējās dienas,ko pavadījām kopā, bija tik emocionālas, piesātinātas ar dažnedažādu uzmanības pievēršanu, ciešu gulēšanu viens otram blakus, pat raudājām,ka netiksimies tik ilgi, jo diendienā bijām kopā. Īstenībā šis pusotrs mēnesis nostriprināja mūsu attiecības - tāds kā sava veida pārbaudījums :)

ta ir ar cilvekiem. zinu gadijumu, ka meitene puisim pakal skreja, iniciativu izradija, aicinaja...ta teikt puisis bija stumjams un bidams. tad kadienu dienu tas viss mainijas un kas notika?izradas viriskis nemaz nav tads lupata un pats loti labi mak aplidot, aicinat utt, tik bija jau par velu. meitenei vinu vairs nevajadzeja, jo bija cits!ta luk dzive notiek.

Katrs savā sapnī dzīvojam,savā realitātē,kā kaut kas no mūsu realitātes/sapņa/jūk tā momentā pamostamies...

Vai arī variants atsities pret savām sāpēm,kad kaut kas jau dēlī salaists...un tad pamosties..ticiet vai nē bet guļam..principā cilvēks guļ,ja viņam nav skaidra dzīves plāna..sanāk tāda kā gulēšana kā plasmasas maisiņš esi kuru vējš pa dzīvi nēsā..kā pret sienu atsit tevi tā tev acis vaļā un nesaproti-kur es biju agrāk? GULĒJU! /šis reāli uz mani attiecās.esmu daudz gulējis arī ar vaļā acīm../

Jā, pagaidām attiecībās es esmu tā, kas stumj un bīda, nedaudz jau sāku nogurt...
Viņš nekad mani tā īsti nenovērtē, novērtēja tikai pirmajos 3 attiecību mēnešos, bet tā jau ir klasika...
Viņš zin, ka es viņu mīlu, un kopš tā brīža arī sāka palaisties...
Tas bij tas brīdis, kad darbs kļuva svarīgāks par mani, dēļ viena svarīga darba projekta tagad ir atliktas jau vairākas mūsu tikšanās, kad apvainojos nedaudz, viņš lamājas uz to darbu un saka, ka stresa dēļ pagaidām tā ir, ka nav laika, bet kad projekts būs pabeigts, tad viss būs pa vecam...
Dažreiz neticās, ka tāda kā es viņam nav vēl kāda.


Bet tai pat laikā atliek man īpaši sapucēties, saņemt kādas sms vai saraksti skaipā (no draudzenēm, bet viņš jau to nezin, domā, ka man kāds kantē), kā viņš sāk mani kontrolēt un uztraukties, tad gan sāk interesēt kā jūtos, vai man silti labi, ko daru, vai paēdu, uc...



tiklīdz kā pati atslābstu, tā arī paliek tāds neapmierināts, bet esmu nogurusi :(



tagad būs jābrauc tajā komadējumā, līdz tai dienai nav iespējams satikties, ceļos un eju gulēt ar asarām acīs un viņš visu laiku mierina un saka, ka viss ir labi, ka tikai darba dēļ tagad viss tā, un tad lamājas, itkā darbs būtu pāri nodarijis...

pārāk garš penteris, bet rakstu ar asarām acīs :( :( :(

minka- es lasot tavu ierakstu, nesapratu, vai jūs dzīvojat kopā vai tikai tiekaties?man liek kkas domāt, ka viņam tu neesi pietiekami nozīmīga, bet palaist vaļā arī nevēlas, jo labākas par tevi pagaidām arī nav. otrs variants ir tāds, ka viņš nemāk sadalīt uzmanību un izrādīt to tev, lai gan tikko iemīlējušies cilvēki viens otram izrāda uzmanību nepārtraukti.
un, ja jūs vēl nedzīvojat kopā, vai esat par to runājuši?vai tev šķiet, ka tas jebkad notiks?
pazīstu daudz tādu puiši, kas vaļā nelaiž, ir greizsirdīgi (un vnm tādi būs, jo baidās, ka viņus pametīs dēļ kāda cita), par dzīvošanu kopā sapņu, bet lietas labā nedara pilnīgi neko. no tādiem vajag turēties pa gabalu, šiem labākas dzīves tīkotājiem.

mees tikai veel tiekamies...
bet aplidoshanas perioods jau garaam, gads apmeeram buus..
kaa tas ir - "labaakas dziives tiikotaajiem"?

Tāpēc,ka mēs ļoti daudzas lietas,tai skaitā attiecības,uzskatam kā pašsaprotamu lietu.