Pirmajā mirklī gribas teikt - nu, meiten...
Bet tad atceros, ka pati skuķa gados esmu pietiekami pārestības pacietusi un nevajadzīgi mocījusies dažādu lubraku dēļ. PRoblēma, manuprāt, slēpjas apstāklī, ka Tu šādu situāciju uztver kā normu. Nevērību, vienaldzību, sevis izmantošanu. Jo labu laiku esi aizmirsusi, kā ir tad, kad tiec patiesi lolota. Un vēl - liekas taču, ka vecis pie sāniem (kaut atstājot sevi otrajā vietā aiz māsas-draudzenes) - tas vien jau ir kapitāls. Šis nu ir tas gadījums, kad jāgriež kā ar nazi, bez čammāšanās. Aizej pie friziera, nopērc labu grāmatu, sāc apgūt ko jaunu, dzīvo! Tad nāks arī kāds, kurš Tevi novērtēs adekvāti un vēl ar uzviju.