Īstenībà ļoti daudz. Par visu iespèjamo. Īpaši par acīm, no sievietèm par skropstàm, matiem, nagu formu, apģērbu, par dekoltè kauliem:D Par sievišķību.
No vīra bieži dzirdu par degunu:)
Tūlīt, ja tà sadomàšos, palikšu iedomīga, daudz labas lietas dzirdètas dzívè, principā no katra, ar ko bijusi saskarsme kaut kas tieši vai aiz mugura ir dzirdēts, protu radīt iespaidu, ka man viss vienmēr ok, acīmredzot, vienmēr esmu savākusies cilvēkos, kaut gan neviens īpaši nekad nav zinājis, kas iekšienē reizēm.
Svarīgāk man šķiet komplimenti par paveikto, kaut vai tagadējā posmā- ka esmu laba mamma un man ir dzīvespriecīgs bēbis...
jo acis nav mans nopelns, es tās neizvēlējos:)
Esmu dzirdējusi pēc laika, ka kādai ir kas skaudis, kā dzīvoju, bet joprojām uzskatu, ka nav labi stāstīt citiem par savām problēmām, pārdzīvojumiem, lai nu paliek tā pozitīvā, starojošā čaula:)