Atsākt strādāt pēc bērna piedzimšanas.

nav konkreeta laika. zinu gadiijumus, kad maate ir darbaa atpakalj peec paaris meneeshiem un kad seezj maajaas liidz 2 gadiem. tas atkariigs no mazulja un iespeejaam. ja mazais labpraat paliek ar omiiti, aukliiti un nav no tiem nervozajiem, krekjiigajiem beebiishiem, kuriem visu laiku vajag mammas pupaa karaaties, tad droshi vari domaat par darbu. tik iesaakumaa varbuut saac ar pusslodzi, lai gan viirietis, gan mazais aprod pamazaam ar jauno situaaciju. :)

krista, ir tā, ka viņai tagad sākas mammas periods. Nav tik traki, ka ar citiem nepaliek - paliek un uzvedās labi, bet, tiklīdz ienāku mājās, tā vismaz stundu pēc tam nevaru no viņas atiet, jo savādāk sākas histērija. Mani tas nedaudz satrauc, jo it kā ir domāts, ka rudenī ies bērnu dārzā, par ko mums arī ir kašķi, jo dārgais domā, ka man jāpaliek mājās vismaz līdz 3 gadu vecumam. Es gan zinu, ka ne līdz rudenim, ne līdz 3 gadu vecumam negribu sēdēt mājās, jo man bail, ka viņa paliks par riktīgu mammas meitiņu un tad atkal būs trauma, ka es "pēkšņi" nebūšu mājās. Grūti saprast, kā ir labāk - pieradināt laicīgi, ka mamma nebūs vienmēr rokas stiepiena attālumā un pie tam vēl piepildīt arī savas egoistiskās vēlmes izpausties, vai tagad "upurēties" un perēt, kamēr nesāk pati kaut ko saprast. Negribas jau arī bebim pāri nodarīt.

njaa. ne visas sievietes var buut pereetaajmaates un kaut ko dariit citu vajag arii pashas labaa, lai starp pamperiem un raapuliishiem nepazaudeetu sevi.
lieki upuri nevienam nav vajadziigi, ja tu buusi neapmierinaata, beebiitis to jutiis un buus sliktaak. galvenais esot pavadiit peec tam ar mazo tieshi kvalitaates laiku. to stundinju arii tad velti vinjai un neko citu tajaa laikaa nedari, tad nebuus arii krenkjiishi.

Kā es Tevi saprotu.. Man ir pat bail iedomāties, kāda es varētu kļūt, vairākus gadus nosēžot mājās.. Dusmīga, neapmierināta, nerealizējusi sevi.. Eh.
Man apkārtējās māmiņas parasti atsāk strādāt, tiklīdz mazais sāk iet dārziņā - pusotra gada vai divu gadu vecumā. Bet piekrītu, man arī tas liekas šaausmīgi ilgi. Ja vien ir vecmāmiņas, kam atstāt, vai citi risinājumi, tad neredzu problēmu iet strādāt arī atrāk.
Protams, apkārt netrūkst arī māmiņu, kuras nemaz nedomā atgriezties darbā, kuras bauda šo laiku mājās, tāpēc pēc pirmā bērniņa uzreidz dzimst otrais un varbūt arī trešais. Bet, cik saprotu, tas nebūtu Tavs sapņu risinājums :D

Visas kolēģes pēc Darba likuma bērna kopšanas atvaļinājumā ir bijušas 1,5 gadi, visas atgriezušās pēc tam darbā. Zinu, ka viena kolēģe, jau kā piedzemdēja bēbi, gāja mācījās papildus izglītību, jo neesot mājās sēdētāja un ļoti vēlējusies strādāt :)

Un man tādu kolēģu ir ļoti daudz, neviens jau negrib pazaudēt to darbu, īpaši, ja amats ir ļoti labs un atalgojums arī. Bet tev jau cits gadījums.
Ir meitenes, kas sākušas strādāt pēc tam kad bērns sasniedzis 3-5 gadu vecumu, darbu atrada caur paziņām, citādi teica, ka nereāli.

Man savukārt ir šāda situācija, mazais pieteicās studiju laikā, mēnesi pēc izlaiduma nāca pasaulē.
Pašlaik viņa ir 5 mēnešus vecu un neoliegšu, ka arī es esmu no tām, kura gaida to dienu, kad no rītiem varēšu posties uz darbu, pašlaik esmu apņēmusies to darīt līdz ar mazā iešanu bērbudārzā, vīrs nav pret, taču man nav darba vietas, kur atgriezties..

Es senāk paziņai auklēju meitiņu, kurai bija 11 mēneši. Un tad arī paziņa atsāka strādāt. :)
Protams, sākumā mazā nebija radusi, ka mamma viņai nav visu laiku blakus, bet jau pēc nedēļas pierada, ka dažas dienas es nāku viņu pieskatīt. Bet nejau visi bērni ta var pierast. Ir zināms mazs bērniņš, kurš nu nekādi nevar bez mammas. Visu laiku mammai jābūt blakus. :|

Manam bērnam virs gada, sēžu mājās, un jā, izbraukums uz Rimi pēc pārtikas ir NOTIKUMS. Gribu strādāt, esmu izcīnījusi iespēju reizi nedēļā (cerams, ka drīz varbūt divreiz) uz 4-5 stundām izbraukt no mājas strādāt. Ceru, ka rudenī izdosies kaut kā atsākt studēt.

Bet man ir cita teorētiska problēma - es jūtos komfortabli, atstājot mazo mājās ar savu mammu. Viņi ir labākie draugi, un tad manis mazajam nepietrūkst. Bet mamma taisās mainīt dzīvesvietu. Tad manam reize nedēļā darbam svītra pāri. Jo es nezinu, vai varēšu mazo atstāt bērnudārzā svešiem cilvēkiem, vai kaut kādai svešai auklei. Plus, aukli es arī īsti nevaru atļauties.

Visa mana ģimene, vīru ieskaitot, uzskata, ka vislabākais ir sēdēt mājās ar bērnu cik tik ilgi var. Mana darba samaksa ir diezgan niecīga, tā kā "es gribu pelnīt naudu" no manas puses nevar būt arguments.

Es, personīgi, piekrītu kristai:

"ja tu buusi neapmierinaata, beebiitis to jutiis un buus sliktaak", un tā, diemžēl, ir mana situācija - es esmu kašķīga un ar dzīvi neapmierināta būtne, nevis mīļa, saulaina māmiņa.

Ko darīt?

Hm, man jau šķiet, ka, izvēloties starp kašķīgu mammu un svešiem cilvēkiem bērnudārzā, mazākais no ļaunumiem var būt arī otrais. Cits jautājums, cik viegli Rīgā ir dabūt vietu dārziņā..

Draudzene laida privātajā dārziņā, kad bērniņam tik tikko palika 1 gads. Darba vieta tā teikt lūdzās viņu atpakaļ. Tā viņa atrada risinājumu ar privāto dārziņu. Sākumā laikam pusslodzi strādāja, bet kopumā viss kaut kā izdevās veiksmīgi, jo tur grupiņā vairāki tādi gadīgie bija.

Tagad bērnam teju 3 gadi, vēljoprojām privātajā gaida rindu uz valsts bērnudārzu.

Manas māsas diez gan ātri sāka strādāt. Viena jau ap 6 mēnešiem, bet viņa pie mammas grāmatvedībā strādāja, ņēma līdzi mazo uz darbu, tikmēr ome ucināja. Otra māsa ap gadiņu, nolīga auklīti darbiņam un arī, protams, mani :D

Rakstu no personīgās pieredzes. Aizgāju strādāt kad mazajam bija aptuveni 10 mēneši, bet aizgāju jo vajadzēja pelnīt naudiņu, ne pašas gribēšana. patiesībā, ja varētu izvēlēties sēdētu ar mazo līdz 1.5 gadiņiem un miers. Mazais palika mājās ar tēti, jo strādā mājās, bet es strādāju. Un tici man, asaras skrēja acīs, no domas, kad neredzu mazo un neredzu kā viņs attīstās un aug.
Bet runājot par to ka lielākais notikums ir veikala apmeklējums, to jau, manuprāt, veido pati sieviete. ir taču tik daudz iespēju un variantu, ko darīt ar mazo un veikals nevar būt vienīgais iemesls saposties. Var taču sarunāt kādu vakaru tētis paliek ar mazo un jūs aizejat satikties ar draudzenēm, vai arī ar mazo pa dienu dodaties ielās, tiekaties, apmeklējat pasākumus. Lai ikdiena nešķistu viemuļa mūsdienās ir tik daudz iespējas mammām ar bērniem. ir patr māmiņu senasi kino. Tā ka atliek tikai izvēlēties.
Mans ieteikums, ja var tad paliekat ar mazajiem, jo mazi būs tikai reizi mūžā. Galvenais nesēžat mājās un pilnveidojaties kopā ar mazo.

Tev nav kāda draudzene arī ar mazo? Parasti jau jaunās māmiņas sačupojas un iet kopā kaut kur ar sīčiem.

Es aizgāju strādāt, kad mazajam palika gads, jo tad beidza maksāt normālo pabalstu un ar tādu budžeta deficītu nevarējām pavilkt...

Tolaika abi ar draugu strādājām maiņu darbus un tad maiņas bija saliktas tā lai varam arī uz maiņām bērnu pieskatīt... tas bija traks periods.. bijām traki pārguruši un bija grūti tikt galā...

Kad mazajam bija 1,5 gadi, tad sākām laist privātajā dārziņā( piķojām normālu summiņu mēnesī par to prieku), jo valsts vēl nebija rinda sagaidīta. Laidām līdz ko mazais, beidza ar pamperiem vazāties ...

Tagad, vispār viss OK, eju uz darbu, mazo atstāju valsts dārziņā, pēc darba pa ceļam savācu... viss ērti, BET man besī iet uz darbu... negribu iet uz darbu... nav brīvā laika vispār ko pabūt vienai... pēc darba izņemu mazo.. tad mājās.. tad gulēt... brīvdienās protams ik pa laikam aizsūtu pie omes tad laižu dzīvē,, bet darbadienas, kā kāmīša ritenī...


Ja finansiāli iespējams, tad laid mazo dārziņā... bet NEEJ STRĀDĀT... nojūgsies...

Pašai tādas pieredzes nav, bet kolēģes ir atgriezušās pēc 1.5 gadiem - kā jau likums nosaka.
Es gan droši nevaru zināt, kā pati justos tādā situācijā, bet domāju, ka ātrāk kā pēc tā likumā noteiktā pusotra gada neatgrieztos darbā.
Mūsu vecāki dzīvo ļoti tālu no Rīgas, tāpēc mammai uzticēt mazuli nevarētu, valsts dārziņš mums arī nepienāktos, jo Rīgā nav deklarētās dzivesvietas. Tā ka noteiti strādātu, lai ar manu algu pietiek prvātajam bērnudārzam (ok, kaut kas jau pāri, protams, paliktu).
Bet darbā atgrieztos noteikti, jo zinu, ka nevarētu izturēt dzīvi tikai mājās.

Es tev ieteiktu iet strādāt uz pusslodzi! Pilna slodze būtu par daudz. Sākumā. No pieredzes saku ;) Arī es aizgāju strādāt diez gan ātri, bet man ir mamma, kura labprāt pieskata mazo.
Mājās sēdēšana ir atkarīga no pašas sievietes rakstura. Un dzīves uztveres.
Man tas šķiet normāli, ka sieviete vēlas iet strādāt. Citām ne.

Veiksmi un izturību!

šo es nesaprotu- izklausās ar bērnu sēdēšana bijusi kā cietumā- TĀ NAV, viss atkarīgs no tevis, es uzkrāsojos arī ejot pastaigā, braucot uz bēbīš skoliņu, ejot pie draugiem, silts laiks bija abas daudz kur braucām, piekrītu sab.tr. ar ratiem ir grūti,jo ne vienmēr cilvēki palīdz. Es šo laiku izbaudu un nejūtos kā cietuma, ir tik daudz ko darīts kopā ar bērnu, piedod,bet šādu attieksmi es nesaprotu. Bērns izaugs un nožēlosi,kad tik ātri izauga un maz laika pavadījiar bērnu.

Meitai tūlīt būs 1g 1mēn nestrādāju, kad bērnam 10mēn viņm vēl IR vajadzīga mamma

Ja mamma aiziet strādāt, tas taču nav pasaules gals :D c'mooon....

Jā, dzīvojot Rīgā, protams, ir daudz vietu, kur var aiziet ar bērnu. Es dzīvoju ārpus Rīgas, un man nav auto. Līdz civilizācijai tikt ir stipri vien ķēpīgi, un iespējams ne kuros katros laikos. Vīrs strādā, bieži virsstundas, apmeklē arī kursus, tā ka mēs viņu diezgan maz redzam. Toties nedēļas nogalēs viņš cenšas mani aizvest vismaz uz kafiju, vai jebko ārpus mājas. Domāju, sākoties siltākam laikam (un paaugoties mazajam) situācija uzlabosies. Gaidu, ceru ...