Viņš ir īstais?

neticu iistajiem vai neiistajiem. manupraat katrs cilveeks ienaak muusu dziivee ar kaadu misiju mums kaut ko iemaaciit. tiem, kam ir bijushas vairaakas nopietnas attieciibas, tiem bija lielaaks apjoms, ko iemaaciities.

Piekrītu kristai.

katram sava terminoloģija.

Taču uzskatu, ka tas "īstais" ir tad, kad vari runāt ar viņu par visu- tik tiešām: par visu, pat to, ko draudzenēm nestāsti. Kad mīl un ciena, rēķinās viens ar otru. Un to dara abi.

Kad sekss ir nevis "čikāšanās", bet jūtas, sajūtas: tuvāk vairs nevar būt.

Rūpes par otru un laimes sajūta ikreiz, kad iedomājies par savu pusīti, ar domu, kā man ir paveicies.

Un ilgošanās..neskatoties uz to, ka no rīta pavadīji uz darbu, vakarā- nevari sagaidīt mājās- arī pēc piecu, sešu un ...gadu kopā būšanas.

Es nezinu, kas ir īstais, jau pēc pamata definīcijas, īsts, īstais, mēs visi esam īsti. Manām ausīm tas naivi skan.

Man gribas domāt, ka tagadējais draugs ir mans īstais. Jo kā hellish teica - vērojot viņu guļam, gribas smaidīt. Kad neesam tikušies kaut dienu, satiekot, nodomāju, cik viņš ir skaists, cik ļoti viņu mīlu un neticās, ka viņš ir kopā ar mani.. ļimst kājas katru reizi skūpstoties un, no rītiem, kad zvana modinātājs, esmu nikna, ka rītam ir jāizjauc mūsu idille - kopā gulēšana un ar nepacietību gaidu katru vakaru, ko varam pavadīt kopā...

Ļoti utopiski.

Es sliecos domāt, ka mīlestība mūža garumā var pastāvēt vienīgi pašam pret sevi. Citādi, tas ir pieradums vienam pie otra, nevēlēšanās ko mainīt, atbildības sajūta un tā.
Attiecību pamatā ir ļoti svaīgi izveidot draudzīgu un atklātu dialogu un spēt pieņemt otru ar visām viņa kaprīzēm, tāpat - māksla vienoties par kompromisiem. Nevis samierināties, bet rēķināties ar viņa ikdienas paradumiem, tāpat viņam jārēķinās ar tevi. Nevis baidīties aiziet uz tualeti mīļotā klātbūtnē, bet pieņemt to kā dabisku procesu.

Rozā brilles rada šo saplūšanas sajūtu, rada vēlmi glūnēt uz otru miegā un tā tālāk un tā joprojām. To, vai tev būs lemts ar cilvēku nodzīvot visu mūžu uzzināsi tikai pēc ilgāka laika - iepazīstot un dzīvojot.

aizmirsu piebilst, ka tad paliek fantastiskā mīlestības un rozā briļļu sajūta, bet brilles pazūd, proti, dzīvo ar mīlestību un izjūtām, bet spēj arī domāt par citām svarīgām lietām pilnvērtīgi, piemēram, darbs, skola u.tml.:))

Viss ir pavisam vienkārši-vīrietis, ar kuru sanāk būt kopā ir īstais uz konkrēto brīdi. Ja būs jāšķiras, tad uzradīsies nākošais īstais uz nākošo laika periodu. Nevajag visu sarežģīt-var būt īstais uz visu atlikušo dzīvi, var būt īstais uz gadu. :)

Ehh, kā es gribētu zināt, kā tas ir - nu kam jānotiek, lai zinātu, ka tas ir īstais? :D
Man jau (kā romantisko filmu fanei) šķiet, ka tad, kad jūs satiekaties, kaut kam ir jānotiek..
Nu , piemēram, Tu vakarā ej uz klubiņu, dzirdi kaut kādu dīvainu skaņu no augšas, tur pamazām veidojas sirsniņa debesīs. Kamēr tu skaties uz augšu, tikmēr "tavs īstais" arī nāk pretī skatās uz augšu, virs jums izveidojas sirsniņa. Tad jūs attopaties, ka esat viens otram pavisam tuvu, viņš tevi noskūpsta un sāk līt zvaigžņu lietus. :D

ā un vēl tam visam mūzika fonā. :D

Es pēdējā laikā skatos atkal seriālus:D man šobrīd patīk Bīstamais enģelis. Un tik skaists tas aktieris , kurš galvenajā lomā:) un tā mīl to Maricuju:D skatos un priecājos! Bet filmās jau vispār viss ir tik spilgti attēlots.
Bet dzīvē laikam kā jau te minēja ir svarīgi lai galvenajās līnijās viedokļi sakristu , varētu paļauties uz otru un uzticēties

Kā man brālēna sieva pateica, ka viņa saprata, ka mans brālēns ir īstais tajā brīdī, kad saprata, ka grib, lai viņš ir viņas bērnu tēvs. Tad nu es arī pie tā turos, jo ja jau piekrīti,ka jums būs kopīgi bērni, tad viss pārējais arī sakritīs, jo bērna radīšana, manuprāt ir pats nopietnākais lēmums cilvēka dzīvē un ar kuru katru to nedarīsi.

Leksīgā, bet tieši tā jau arī ir ;)!

jaa,bija man viens taads istais un izbija :D :D :D ne par ko nevari but drosh shajaa dziivee :D

tas ir tad,kad skatos spoguli un kļūst silti ap sirdi :D