Ko izvēlētos Tu ?

Mežāze noraksturoja manu situāciju 3 gadus atpakaļ - man arī bija Ideālais vīrietis, kas bija gatavs uz jebko, ar tādu puisi jebkura meitene būtu laimīga, bet man neradās jūtas, lai gan es arī viņam nedevu iespēju sevi līdz galam pierādīt. Es nobijos no tāda ideālisma, BET mēs esam draugi, joprojām, un ceru, ka uz visu mūžu, vienmēr meklēju viņa viedokli un gaidu, kad atradīs sev meiteni, kas pratīs viņu novērtēt.

Ko gribu ar to teikt? Pirmajā gadījumā nav īsti vērts gaidīt, ja nav, tad nav (protams, ja nav domāts, ka jūtām jārodas nedēļas laikā).
Otrajā gadījumā noteikti izšķirtos ar puisi pēc noteikta laika, kad man beigtos pacietība auklēties.

Kaut kā mani ir paķēris šis forums(piereģistrējos vienam postam).
Interesanti palasīt sieviešu viedokļus. Bet te mans.

Esmu visās savās attiecībās bijis tas pirmais. Maģiski, bet spēju iemīlēt arī sievieti, pret kuru man nav jūtas, bet ir tikai simpātijas. Un tad vienā brīdī pamodies palūkojies uz viņu un saproti, ka tev viņa tiešām ir kļuvusi dārgākā, skaistākā un vienīgā sieviete uz pasaules.
Bet smieklīgākais ir tas, ka mani piemēram ir krāpušas lielākā daļa manu bijušo meiteņu un tieši ar bijušajiem - lielajām dzīves mīlestībām utt.

Varu pastāstīt piemēru - satikos ar meiteni neilgi, bet nu sanāca, ka nokrāpa mani sadzērusies. Centos vēl visu saglābt un tā, bet nu beidzās. Tad satikos pēc pāris gadiem uzrakstīja, kad bija grūti utt. satikāmies runājāmies, man jau viss bija aizmirsies un piedots un tad viņa man uzdeva jautājumu, bet kādēļ es nevaru mīlēt tevi. Pārņēma dalītas emocijas - Ja vēlies var, bet ir jāvēlas un nedrīkst skatīties uz cilvēku, kā uz pašsaprotamu lietu, kas vienmēr būs blakus. Un emocija, jā kādēļ? Pāris reizes vēl tikāmies, bet nu es sapratu, ka nu vairs neko nesalabos. ( šis nav drausmīgākais, krāpšanas stāsts manā pieredzē)

No tā radās skarba atziņa, par liekulību, bet tai pat laikā pašam pat bija vēlme labāk dzīvot melos. Liekas lielākā, problēma sievietēm ir palaist tās lielās mīlestības, bet nepalaižot jau jauns nekas nespēj rasties - tik cik mirkļa vājumi.

Noteikti meklētu trešo, bet kamēr nebūtu atradusi cerētu, ka tas ko mīlu izmainītos un beigās viss būtu lieliski (nu kā jau parasti meitenes cer)
Bet noteikti arī ar pirmo uzturētu draudzīgas attiecības, jo šādi puiši reizēm ir noderīgi, lai vienkārši aizietu vakariņās un papļāpātu

lamāšanās, ierobežošana, kontrole. Jums kopā būtu jautri un uzticēties viens otram variet.

Kontrole,ierobežosana man kaut ka neiet kopā ar uzticēšanos.:D

1.variantu.

sobrid man ir otrais variants-neesmu laimiga,un redzu ka siim atieciibaam nav nakotnes!

man bja tieši tapat. Izvēlējos pirmo un tgd esmu ļoti laimīga. vienmēr ir jāpamēģina. varbūt iemīlēsi viņu ar laiku. nejau vienmēr iemīlās uzreiz.

Pirmo variantu!

Sen, sen atpakaļ izdarīju tādu izvēli, likās, ka neiemīlēšu to cilvēku, kā tad :D mīlestība bija tāda, ka ausis svila :D

..bet nu attiecības izjuka citu iemeslu dēļ!

Man pašai arī bija tāda situācija. Izvēlējos pirmo, domāju, ka neiemīlēšu, bet tagad abi esam laimīgi kopā :) Jāsaka gan, ka jūtas nav tik spēcgas kādas bija pret otro un diezvai kādreiz būs. Bet šajās attiecibās es vismaz jūtos novērtēta un mīlēta. Ar otro gan viss bija vienos strīdos un nesaskaņās, lai arī ļoti mīlēju - tā bija katastrofa.

Meitenēm, kurām līdzīga situācija iesaku izvēlēties pirmo ;)

hmm, labs jautājums! ir bijusi pieredze ar abiem, pirmais beigās izrādījās baigais maitas gabals, bet otrs ir VIENKĀRŠI neciešams. Tad laikam neizvēlētos ne vienu, ne otru. Jāiet uz klosteri :D

Hmm... ja ir jāizvēlas starp to, kurš mīl mani, un to, kuru mīlu es, es izvēlētos otro - tas ir viennozīmīgi. Patiesībā es jau vairākas reizes esmu atteikusi pirmajā variantā aprakstiem čaļiem, tikai tāpēc, ka manā dzīvē ir bijis otrais tips... Lai arī tagad esmu tā teikt viena pie sasistas siles :D , tomer savu lēmumu nenožēloju, jo es uzskatu, ka tas no manas puses būtu ļoti nepareizi dod cerību tik jaukam puisim, iespējams vēl beigās viņu "sabojājot"(jo attiecībām bez abpusējas mīlestības nav nākotnes, tātad kādu dienu es viņam salauztu sirdi - iespējams, ka puisis mainītos un nekad vairs turpmākajās attiecībās neuzvestos kā šajās.... sanāktu, ka es iznīcinātu ideālo puisi).
Jā, protams, kad reizēm satieku šos puišus, no kuriem esmu atteikusies, un redzu, ka viņi ir laimīgi ar citu meiteni ir tāda dīvaina doma par to, ka es taču varēju būt tās meitenes lomā... bet tas neko maina - tāpat esmu par viņiem priecīga, jo zinu, ka es nekad nespētu viņam atbildēt ar to pašu... :(

neticu, ka tās otrās attiecības nevar uzlabot. tāpat ar vecumu tas temperaments zūd, un varbūt viss, kad pieaugsim, nokārtosies. es nezinu. tik viegli neatlaistu cilvēku, kuru mīlu, tikai tāpēc, ka ideālais kaut kāds uzrodas, man ne silts, ne auksts no tā ideālā. es droši vien visu laiku, esot kopā ar ideālo, domātu par savējo. un nekādas dārgās konfektes, ziedi nestāvētu klāt tam, ka mani cieši apskauj cilvēks, kuru mīlu un kurš mīl mani. jā. ja neizdotos uzlabot attiecības ar nr.2 (nerunāju par pilnīgu mieru&harmoniju, bet par gribēšanu abiem vērst kaut ko par labu, sarunām utt.), neizvēlētos nevienu!