Tik šaušalīgi..

ja un es nedelu negaju majas pec tam. Negribas pat atcereties, jo joprojam tur dzivoju :D
centsos aizmirst.

Kas tas bija? :)

protams, bērnībā saucām, bet es vienmēr šajā ziņā esmu bijusi atturīgāka par saviem draugiem. neko šaušalīgu gan neatminos tiešām piedzīvojam. vienīgais, atceros, kā paliku ar vienu draudzeni dārza namiņā, pie kura durvīm vienu nakti kaut kas sāka skrāpēties. lūk tas bija pipec.

Nosacīti. Esmu runājusi ar cilvēku, kas zin visu par mani, ko jautāju. Un tie nebija tikai tādi aptuveni minējumi, bet konkrēti fakti. Kas ir bijis, kad bijis, ko darīt, utt. Pie tam tā bija telefonsaruna.
Vel protams klasika - aizgājušie cilvēki sapņos...
UN ļoti uzmanigam jābūt ar to, ko vēlies. Jo tas piepildās...

Bet tā- pa lielam tam visam ticu. Mūsu prāts jau uztver tikai niecīgu procentu no tā visa, kas notiek pasaulē. :)

es ar gribu palasīt par "vadātāju". ieliksi linku? :)

MAN SAVA zina ir +/- ka puucei.

Kas ir vadātājs? ieliec tiešām linku, gribu palasīt.

neesmu saukusi garus, bet ticu, ka tie pastāv, pati ar nevienu garu neesmu redzējusi un labi vien ir, ka neesmu- citādi būtu jāved ārstēt :D

neko baigi šausmīgu neesmu piedzīvojusi. tikai runājušas par pīķa dāmām utt.
vienreiz ar draudzeni naktī runājām par bībeli un viņa sāka stāstīt par sātanu un es viņai paskatījos acīs un acis bija pilnīgi melnas. tad gan bija tā neomolīgi gulēt blakus.

disaster :D :D :D

http://spoki.tvnet.lv/mistika/Notikums-ar-vadataju/353099

Man neliekas, ka kāds tā jokotos.

Neesmu, bet mani fascinē un interesē garu padarīšanas. 2 paziņām mājās ir reāli spoki, jo nav racionāla izskaidrojuma trepju, grīdas čīkstēšanai, soļiem, utt. , bet vienā no šīm mājām kāds no iemītniekiem - vīrietis bija uztaisījis pašnāvību. Paziņas un viņu ģimenes sadzīvo ar savu neredzamo kaimiņu, nebaidās, bet visi, kas paliek ciemos pa nakti, gan.

Queen, man liekas, ir grūti atrast tādu māju, kurā kāds nebūtu uztaisījis pašnāvību vai vienkārši nomiris. Ja nu vienīgi tie jaunie projekti.

Par šaušalīgumu - es ilgu laiku dzīvoju tieši pie morga. :D Pirms kāda mēneša tas tika nojaukts, pārvietots uz pilsētas slimnīcu.

Neko patiesi šaušalīgu neesmu jutusi, ticu tam, ka pastāv kaut kādas enerģijas, ko citi sauc par spokiem, bet uz to neieciklējos. Vienīgais mani kaitina, ka viens no maniem kaķiem ļoti bieži skatās uz sienu pie manas gultas, rāpjas uz sienu, traucē man gulēt utt. Sākumā tas tiešām bija biedējoši, jo tur ir plika siena, bet tas turpinās jau kādu gadu un nekas nenotiek, un otram kaķim par šo visu dziļš vienalga, tāpēc bailes pārgāja.

Biedējoša sajūta bija tad, kad vajadzēja nakšņot dzīvoklī, kur vectēvs nomira nesen. Visi spoguļi bija aizklāti ar baltiem palagiem un pie vienas sienas vēl bija citu mirušo radinieku portreti un sveces. Omulīgi nebija, visu nakti rādījās murgi.

haha es tagad zinu,kur Pievakare dzīvo :D

Nazīc, tagad man būs bail par maniakiem naktīs. :D Paldies dievam, tā nav vienīgā mana mājvieta. :D

Domā es tevi stalkošu jeb tur maniaki apgrozās? :D

Informācija ātri var noplūst nepareizajiem cilvēkiem, ti, maniakiem. :D Un no malas jau maniaki vienmēr liekas labi cilvēki. Bet tas tā, jokojot.
Nē, šeit, manuprāt, ir ļoti kluss rajons un maniaku nav. Ja pirms daudziem gadiem te vēl skraidīja kaut kādi bērni un bija dzīvība, tad tagad tāds +/- izmirums. Bet nu man visas pilsētas "trakās" vietas (daudzi min, piemēram, autoostu) liekas mierīgas, jo ar mani nekas slikts nekad nav noticies.

autene man nepatīk,tur tagad vēl tas ezītis ir :D vienu vakaru apdzēries tīņu metālistu pārītis tur bija,taas čalis vnk bomba bij :D bet tad jau visp mēs gandrīz kaimiņienes :D


par tēmu,manam brālim mājās spokojas,tur ir bijusi pašnāvība un tā ēka kkas bija pirmā(ja nemaldos moš otrā)pasaules kara laikā(ja atmiņa mani neviļ),pati saskaros ar mājas gariņiem,kaķis ar bieži lūr šur tur vai "runā" ar kādu,citreiz kaut kas nokrīt vai noskan mana mūzikas lādīte,bet nekas īpašs. Ļoti bieži jūtu enerģiju staigājam cauri,bet neviens neapstājas lai paspokotos :D

Esmu gan redzējusi, gan dzirdējusi un jutusi. Brrr, kad redzēju, biju pārbijos līdz ārprātam. Bet kad dzirēju un jutu, tad drīzāk pārņēma dusmas, nekā bailes.

Ko Tu redzēji, Monro?

Esmu jutusi. Nav nekas smieklīgs, liekas, ka sirds pa muti izleks laukā.

Notikums ir tāds. Gāju uz pagrabu ņemt velosipēdu. Ieslēdzu gaismu un tūlīt ņemšu, kad pēkšņi gaisma noraustās un nodziest. Nu neko, domāju, kā jau pagrabā, kko nepareizi ieslēdzu, mēģināšu vēlreiz. Kad esmu ieslēgusi ottreiz, tad tieši tāpat izdziest atkal gaisma un pēkšņi redzu baltu cilvēka siluetu. Sabijos un mēģināju ieslēgt atkal gaiismu, beidzot tas izdevās. Pēc brītiņa dzirdēju, kā velkoši kāds sauc manu vārdu. Sabijos ne pa jokam un velosipēdu izrāvu no pagraba un steidzos augšā.

Un tā nevarēja būt kaut kāda izjokošana, jo neviens nebija tuvumā pagrabam.