kā nesāpīgāk?

up

Varbūt nesāpīgāk būtu aprunāties ar draugu un kopīgi izdomāt kāpēc jūs tik bieži strīdaties? Un varbūt arī viņš grib šķirties, tad jūs kopīgi to arī varētu izlemt un katrs aiziet uz savu pusi.

Bac, nekad nesapratīšu šito loģiku, ka viens otru MĪL, bet jāšķiras.
Ja mīl, tad būsiet kopā ar visiem strīdiem!

mēs jau esam runājuši un kad mēs to mierīgi runājam, tad viņš vienmēr apgalvo cik ļoti mīl, ka grib būt kopā utt. pats stāsta par bērniem, ka gribētu, bet nu nesader mums raksturi. viņš ir audzināts savādāk kā es un pēdējā laikā tas izpaužas ļoti. katrā strīdā, mēs viens otram sakam nesmukas lietas, šķiramies utt, pēc 10 min salabstam un solamies nedarīt tā vairs. precīzāk viņš, jo es nespēju samierināties viņa izdarībām, kuras viņš saprot, ka vajag mainīt, bet nemaina.

bet zini, ka loģika ir tāda, ka vnk lielāko laiku kasaties un esat neapmierināti? izrunāšan;ās nelīdz, bet viens otru prom laist negrib? pēc šodienas kašķa es sapratu, ka nu nav mums pa ceļam, nu esam pārāk atšķirīgi.

Nu es arī izšķīros no sava bijušā puiša, jo mēs bijām pārāk atšķirīgi, bet nu mēs nebijām iemīlējušies. Domāju, ja cilvēki viens otru tiešām mīl, tad visu kopīgi var atrisināt, ja protams to vēlas.

es vēlos, bet viņš ir sarežģīts cilvēks, viņam ir bijusi grūta bērnība un tāpēc viņš tagad cenšas mesties pa galvu pa gaklu visur pat neapdomājot vajag vai nevajag, bet tikai tā, lai viņam būtu kkas. beigās viņš neko neapdomā un atkal un atkal nonāk pie sasistas siles. nu es nezinu, mums iet gan labi gan slikti, bet pēdējā gada laikā mēs tikai kašķējamies.

Varbūt tomēr tu to puisi tik ļoti nemīli, ja jau vēlies šķirties.
Un vai tad pirmstam jums nebija nekādi kašķi? Vai arī ar visiem kašķiem viņā iemīlējies?

Vai tad Jūs, kad pirmo reizi satikāties un sapratāt, ka ir klikšķis arī strīdējāties?

Varbūt vajag mēģināt atcerēties laiku pirms tam, kad viss bija rožaini un labi! ;)
Pamēģiniet 1 nedēļu nodzīvot harmonijā un bez strīdiem.

Nu es nez, vai ir jēga meklēt kaut kādu risinājumu, ja ir nemitīgi strīdi par visu un jebko? Cik tad ilgi cilvēks to izturēs? Man arī bija tādas attiecības, kur ne šķirti, ne kopā nevar... Visu laiku, katru otro dienu strīdi un kasīšanās. Es jau no tiem strīdiem vairs pati sevi nepazinu, biju kļuvusi par histēriķi. Tad kādu dienu nāca apjausma, ka nu vairs tā nevar turpināt... Gribas mieru un klusumu, lai gan ļoti negribēju šķirties no cilvēka, jo mīlēju. Tad nu saņēmu rokās visu savu dūšu un attiecības izbeidzu. Viņš gan sākumā nenoticēja, ka esmu uz to spējīga, bet nu vienu dienu vnk savācu no dzīvokļa visas savas mantas un prom biju. Ļoti un ilgi to pārdzīvoju, liekas, ka pat vairāk, kā viņš, jo tiešām izšķīros, lai vienkārši vairs nebūtu tā jāstrīdās... Tad kaut kā sāka palikt vieglāk. Aizmirsu piebilst, ka pēc šķiršanās, man viņš bija jāredz dien dienā, jo kopā mācījāmies. Tā tāda manā garā pieredze, bet nu jāsaka, ka, ja autore tiešām jūt, ka tā turpināt vairs nevar un ka tie strīdi būs mūžigi un bezgalīgi, tad tiešām ir jāiet katram uz savu pusi. Bet, protams, ja liekas,ka var izturēt tādus nemitīgos kašķus, tad jādomā par kompromisu.

Abiem vienam pie otra jāpieslīpējas un tiešām no sirds tas jāmēģina .. zinu, ka ļoti grūti, bet runā, ka mīlestība spēj pārvarēt jebkuru šķērsli! Tad nu to arī novēlu!

lai cik tas ir dīvaini
bet es arī nekad agrāk nebūtu sapratusi,kā tas ir,kad ļoti mīli kādu, mīl Tevi.
bet katru dienu ir drāmas un scēnas. galvenais,ka par s**iem :(

Es arī domāju, ka, ja ir tiešām mīlestība, nevajadzētu būt nemitīgiem strīdiem par sīkumiem, jo mīlestībai jābūt kā prioritātei, tas ir, cilvēki tik ļoti mīl viens otru, ka maksimāli izvairās no strīdiem un to cēloņiem.

Man ir tas pats, ka vēlos iet prom no drauga, cik reizes esmu teikusi, ka mēs nederam kopā, tā būs labāk, bet viņš nelaiž mani...ko darīt? Paiet kāds laiks un viņa niķi kaut kādi, kas kaitina atkal parādās, es zinu iekšēji, ka tas nekad nemainīsies un mēs kavējam viens otra laiku ...
Viņš pasaka, ka nav viss tik slikti kā izskatās, esot domājis par to, bet uzskata, ka bie;zi vien pretstati pievelkas ahh smagi iet un arī labi...ik pa laikam viss mainās...sēdēju domāju, ka neesmu tādas attiecības pelnījusi! Šobrīd pat izliekos, ka man viss vienalga!

Ko nozīmē

Ja mīl, tad būsiet kopā ar visiem strīdiem!

Vai tiešām, ja mīl, bet galīgi nesader ar otru cilvēku (un uzskatu, ka sadzīvot pilnīgi ar visiem mēs vienalga nevaram...ar maziem izņēmumiem iespējams) , jācenšas sev visu dzīvi tagad ieborēt, ka patiesa mīlestība var izturēt visu!?!?! Kuram vajadzīgi tie ikdienas strīdi, kašķi un nesaprašānās, ja zini, ka labi nevar būt, ka nevari pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, ja nespēj sadzīvot ar viņa atšķirīgajiem uzskatiem utt.!

Manī joprojām valda uzskats, ka tomēr visvieglāk un mazsāpīgāk pārtraukt attiecības kā ar nazi nogriežot. Vienkārši ignorējot to cilvēku (protams pirms tam pastāstot, ka ar mums viss ir cauri un novēlot laimi atrast nākotnē ar kādu citu) .. tāpēc, ka visas tikšanās pēc tam un būšanas par draugiem tikai reāli čakarē gan pašam, gan otram nervus. Tikties vai sazināties var pēc gada vai vairāk, ja ir tāda vēlme, kad jau viss aiz muguras un tiešām abi jūtas brīvi no pagātnes .. ātrāk nē.

Bet nu stingram raksturam jābūt .. otrs variants ir panākt, ka pamet Tevi :D Bet nu tas ir nesmuks un emocijām bagāts ..

Nu es nez, vai ir jēga meklēt kaut kādu risinājumu, ja ir nemitīgi strīdi par visu un jebko? Cik tad ilgi cilvēks to izturēs? Man arī bija tādas attiecības, kur ne šķirti, ne kopā nevar... Visu laiku, katru otro dienu strīdi un kasīšanās. Es jau no tiem strīdiem vairs pati sevi nepazinu, biju kļuvusi par histēriķi. Tad kādu dienu nāca apjausma, ka nu vairs tā nevar turpināt... Gribas mieru un klusumu, lai gan ļoti negribēju šķirties no cilvēka, jo mīlēju. Tad nu saņēmu rokās visu savu dūšu un attiecības izbeidzu. Viņš gan sākumā nenoticēja, ka esmu uz to spējīga, bet nu vienu dienu vnk savācu no dzīvokļa visas savas mantas un prom biju. Ļoti un ilgi to pārdzīvoju, liekas, ka pat vairāk, kā viņš, jo tiešām izšķīros, lai vienkārši vairs nebūtu tā jāstrīdās... Tad kaut kā sāka palikt vieglāk. Aizmirsu piebilst, ka pēc šķiršanās, man viņš bija jāredz dien dienā, jo kopā mācījāmies. Tā tāda manā garā pieredze, bet nu jāsaka, ka, ja autore tiešām jūt, ka tā turpināt vairs nevar un ka tie strīdi būs mūžigi un bezgalīgi, tad tiešām ir jāiet katram uz savu pusi. Bet, protams, ja liekas,ka var izturēt tādus nemitīgos kašķus, tad jādomā par kompromisu.

Dod pieci, man bija tieši tāpat, vienīgā atšķirība, ka pēdējo gadu attiecībās visu laiku centos labot situāciju un centos, lai nav tie strīdi, jo neredzēju no viņa centienus, tikai mūžīgos solījumus. Tā mēs šķīrāmies, viņš teica, ka centīsies, salabām un tad atkal šķīrāmies, līdz man palika tikai dusmas uz šo cilvēku, es sapratu man pietiek. Kad pieliku punktu jutos ļoti atvieglota, jā, man bija žēl, jo attiecībās biju ļoti ilgu laiku. Bet es nenožēloju, ka aizgāju. Lai gan jau ir pagājis ilgs laiks, draudzīgas attiecības vēl joprojām uzturam, jo arī mums ir ļoti daudz kopīgu draugu, visādu lietu.. utt.

Ja jūties slikti, tad ej prom, ja būs lemts, laiks sadziedēs un viss nostāsies savās vietās. Nemoki sevi, ja censtos abi, tad būtu rezultāts, ja rezultāta nav, tad kāds slikti cenšās. Un ja Tu zini, ka esi izdarījusi visu, tad izdari secinājumus.

ir cilvēki, kuriem patīk kasīties, tā agresija un adrenalīns. varbūt mēģinat tvaiku nosist savādāk? snovojot, piemēram.

man bija līdzīgi kā jodo. tas bija drausmīgi smagi.

Man bija šādās attiecības, kurās likās, ka viņu mīlu, viņš mani arī, bet nu tie kašķi arī visu laiku bija, kā arī prātā ik pa laikam šķiršanās domas, kas ne tikai bija prātā, jo kopā bijā 1,5 gadu, taču pēdējā pusgadā mēģinājām izšķirties vismaz 5 reizes, taču nekas nesanāca. Abi sapratām, ka nu mums nav pa ceļam un vajadzētu šķirties, lai miers taču nevārējām.

Tāpēc uzskatu, ka ir pāri, kas nu nav radīti viens otram un kuriem katram savs ceļš ejams, tad nav jēga vienam otru mocīt. ;)

Kad vēl biju iepriekšējās attiecībās, tad notika dažas tādas lietas, ka sapratu, ka man sākt atkal patikt viens mans draugs, tas arī pielika lēnām punktu tām attiecībām, godīgi viņam pateicu, ka mums neiet, ka man sākt patikt cits, taču žēluma pēc vēl mēnesi novilkām, līdz beigās abi tiešām sapratām, ka loģiskāk ir izšķirties.

Lai gan ar ex nerunāju, jo nu 'pēc šķiršanās vairs tik gludi viss nebija, tomēr es atradu cilvēku, ko mīlu, un ar kuru esot kopā vairāk kā 5 gadus nekad neesmu domājusi par šķiršanos, kā arī zinu, ka mans ex ar atradis sev meiteni, ar kuru izskatās laimīgs un ir kopā ilgu laiku.