Nespēju pieņemt lēmumu. Pirms 5 mēnešiem sāku tikties ar puisi, kuru no sirds iemīlēju. Viņš ir uzmanīgs, jauks un velta man daudz mīļuma. Protams - ir brīži, kad vēlētos dzirdēt vairāk komplimentus, saņmet vairāk uzmanības utt. Mums ir lielisks seks. Kopā nedzīvojam, taču prakstiski katru vakaru paliekam viens pie otra. Nesen viņš pārvācas uz jaunu dzīvesvietu - biju sarūgtināta, ka viņš nevēlējās spert nākošo soli un piedāvāt dzīvot kopā. Nezinu, pat vai to gribētu, vienkārši ļoti gribējās, lai viņš to vēlētos -tas nozīmetu, ka esmu viņa dzīves daļa. Jūtu, ka viņs mani nemīl. Mums bija sarunas par šīm tēmam - es raudāju, gribēju pārtraukt attiecības, viņš nenoliedz, ka mani nemīl. Neaizgāju - viņs lūdz dot viņam iespēju mani iemīlēt, sakot, ka kopā ir labi, ka tas taču galvenais, ka esam kopā. Man liekas, ka ja cilvēks gribētu ieguldīt attiecībās vairak kā labi pavadīt laiku, tad arī spētu pateikt un riskēt ar to,kā vēl nav. Pirms manis viņs tikās ar meiteni, kura viņu atraidīja - šeit viņš skrēja pakaļ, atzinās mīlestībā..Vai tiešām jākļūst nepieejamai lai nopelnītu mīlestību? Lai ļautu sev laiku apdomāt netikos ar viņu nedēļu un itkā viss sastājās savās vietās, likās nav ko cepties, laiks rādīs - weekendā tikāmies un pili pa pilei visas sirdsāpītes atkal sakāpa krūtīs blakus esot. Gribu pamosties un teikt šos vārdus viņam, bet nedrīkstu. Nu jau trešo dienu neesam redzējušies, bet sāpīte nepāriet un nespēju pieņemt lēmumu - iet vai palikt un cerēt, ka kas mainīsies. Bez viņa jūtos skumji - ļoti ilgojos, nespēju vairs nekad iedomāties uz sevis svešas rokas - no domas, ka varētu kādreiz tikties ar citu cilvēku metas slikta dūša. Bet blakus esot pazemojums, palikt zinot, ka nemīl. Lepnība vai pašlepnums? Via kāda ir bijusi šādā situācijā?