Viena pati mājās

Pašā sākumā, kad sāku dzīvot viena, bailes bija tuvi paranoiskām.Skrēju raustīt 10x durvis, kaimiņi bija tādi,kas pa naktīm skraidīja, līdz ar to man stress,ka kāds nenāk pie manis, pie durvīm.Negribu pat to visu atcerēties.Bija traki. Tagad arī dzīvoju viena, bet ir nomainījusies dzīvesvieta, te apkārt ir pensionāri,vienmēr valda absolūts klusums un te, kaut gan nedzīvoju no mazotnes, jūtos daudz labāk.

Man tieši jocīgi - Latvijas mājā un dzīvoklī reizēm bail palikt vienai, kad ģimene kur izbraukusi, bet tagad, kad dzīvoju viena, drošāk par drošu.

sadedzinu svecītes un aizmiegu uz dīvāna

nu gan ļoti prātīgi

Mājās man nav bail. Tur viss forši. Rīgas dzīvoklī - brīžiem pat ļoti. Taču, tas ir blakusdzīvokļa kaimiņa dēļ. Nav viņam visi pieci mājās un tie tipi, kas velkas pie viņa nav labāki. Vienmēr drebu, lai šie nesajauc viņa durvis ar manējām un nesāk pie manis lauzties iekšā. Šeit es labi justos aiz piecām atslēgām, ar diviem suņiem un apbruņojusies. Tāpēc, ceru šogad pierunāt draugu pārvākties uz citu vietu, jo es nevaru dzīvot tajā nepārtrauktajā stresā par to, lai kaimiņam kkāda psiho lēkme neuznāk atkal utt.
Šausmenes neskatos :D
Kā cenšos izdzīvot šobrīd un nomierināties? Ar vīgriežu tēju - tā labi palīdz iemigt. Un ejot gulēt uzlieku austiņas ar mierīgu mūziku.

Man tāpat kā Queen - Latvijā arī bija ļoti bail, jo sākumā dzīvoju milzīgā mājā un mana istaba otrajā stāvā. Tad, ja kādreiz sanāca palikt vienai, gulēju pirmajā stāvā un kaķi ieslēdzu ar sevi istabā :D kad rīgā dzīvoklī dzīvoju, tad arī ļoti baidījos, jo slikts rajons, pirmais stāvs, māja veca un vēl gāja runas par spokošanos. Taču šeit, kur dzīvoju tagad, jūtos daudz drošāk - šķiet jauks privātmāju rajons, mājas tuvu viena otrai, apkārt ar pārsvarā penši vai ģimenes ar bērniem. Bet tāpat, ja esmu viena mājās, pirms gulētiešanas cenšos skatīties jaukas, nomierinošas filmas ilgi un dikti, kamēr acis jau līp ciet.

Ja ieslēdzu gaismas, oblikāti uzreiz aizveru visas žalūzijas un aizkarus. Nedrīkst atstāt pat vismazāko šķirbiņu :D
Vienmēr ir ieslēgts TV, bet, ejot gulēt, nekad neklausos mūziku austiņās, jo tad man liekas, ka es nedzirdēšu aizdomīgus trokšņus sev apkārt, piemēram, kad kāds censtos ielauzties mājā utt..

Un ko man darīt? Es dzīvoju viena.

Katrā ziņā, pārbaudu durvis, nolieku telefonu sev blakus, ja nu kas.. Bet, jo mazāk domā, jo vienkāršāk

Es parasti nosēžu pie pc vai skatos tv, kamēr iemiegu. Mums arī padebīli kaimiņi - tusiņus rīko, staigā visu laiku augšā, lejā, otri kaimiņi arī mēdz iedzert un paskandalēt, durvis dauzīt, tad vēl ir tante ar kranci, kurš visu laiku vaukšķ, reizēm gribas sprandu apgriezt. Durvis plānas, ļooooti labi visu dzirdēt var, citreiz pat satrūkstos no tāda skaļuma, man arī paranoja - vismaz reizes 5 pārbaudu vai durvis ciet, jo ir gadījies, ka durvis vaļā un kāds vnk. ne pa ķeksim ienesas. Pēc tā kā vienā naktī kaimiņu durvis tika gandrīz vai iznestas ar visām eņģēm, turu telefonu pa rokai, nezinu kam, bet zvanītu, jo ar psihu dzērāju galā netiktu..

Jūs te visas tādas bailīgas. Tiešām, ko jūs darītu, ja dzīvotu vienas. :D Man ar visu to, ka bernībā guļot mājās, gaišā dienas laikā, zaglis izsita balkonā logu, ienāca manā istabā, kur es gulēju, nav bail vienai pašai palikt mājās. Pie tam vēl kopš 16 gadiem dzīvoju viena. :D Tagad ganjau mazliet pabiedēju, bet viss taču ir galvā. Katru dienu tā nenotiek.

Rīgas mājās man nav bail, jo es vispār dzīvoju viena, bet ir bijis, ka es lauku mājās palieku viena, tad gan es jūtos neomolīgi.

Kad biju maziņa un paliku pa dienu viena pati, kamēr mamma aizgāja uz vietējo veikalu, ieslēdzu skaļi TV, lai aizbiedētu manis iedomātos mošķus, un runājos ar savu iedomu draudziņu :D
Tagad ieslēdzu skaļi mūziku vai TV un cenšos baigi pa dzīvokli nestaigāt. Pa nakti, pēdējā laikā, vispār nevaru palikt, trauksmes izjūta, tāpēc labāk palieku kojās, pa dienu viss normāli, sakārtoju dzīvokli, sakopju sevi u.t.t., bet pa nakti ir grūti.

Ja palieku viena, man ir neomuliigi, lai ari dziivoju klusaa un mieriiga rajonaa. Visvairak ir bail iet dusa :D . Parasti pec dusas sezu divana, ar viinu un filmaam- mieriigam, kamer aizmiegu, uz divana gulet drosaak kaa gulamistabaa, nespeju to logiski izskaidrot.. :D

Es tieši guļamistabā guļu, satuntulējos 2 segās, un skatos TV :D Laikam tāpēc, ka tālāk no ārdurvīm.
Šausmas, cik cilvēki ir dīvaini interesanti. :D

Man atkal gulot gulamistabaa liekaas, ka dzirdu troksnus viesistabaa, liekas ka kads jau tuvojas pa garo gaiteni, nespeeju vienkaarsi.. :D
Cilveeki tiesam ir tik dazaadi...

Dīvaini, man laikam nekad nav bijis bail būt vienai mājās. :D

Lauku mājā viena es token nevarētu palikt, dzīvoklis ir nieks salīdzinājumā ar to. It sevišķi man tādas bailes radās kad noskatījos filmu The Strangers :D It kā filma kā filma, bet man šķita biedējoša, jo arī tur sižets ir, ka kaut kādi slimie laužas mājās.

Paliekot vienai mājās ir vērts baidīties tikai tad, ja ir pamatotas aizdomas, ka kāds mērķtiecīgi grib jūs nomušīt :D Kuram tādas ir? Jūs taču neviena neesat miljonāru vecmāmmiņa, ka izdevīgi būtu saņemt jūsu testamentu :D

Jebkurš zaglis pie situācijas, kad var tapt pieķerts, muks momentā prom.

Vienmēr vajag pieslēgt veselo saprātu - durvis aizslēgtas, logi ciet - nu nevar neviens tik vienkārši tikt iekšā un tieši pie jums un gultas, kurā guļat!

Bet vistrakaak bail man ir viira vecaku kalnu naminaa, kas ir talu no jebkadas civilizaacijas, lai ari nekad nepalieku tur viena, ir bail arii divataa.. :D

maybe, tas mednieku valodā nozīmē iet sēdēt būdā un vaktēt zvērus :D

ieslēdz mz un pasēdi pie pc, lasi grāmatu vai vingro. vai tv paskaties. es piemēram tad bieži vien taisu ēst un klausos mūziku/skatos tv.