Parunāsim par narkomāniem?

Nu cik nu pazīsti/nepazīstu, bet ar tādiem strādāju ikdienā.
Tā reāli ir diagnoze. Vaarbuuut 1 no nezin cik var tikt ar to galā, un pat tad tas var būt tikai laika jautājums..
Vispār skarbi.

Al Qaeda, nav baigi grūti strādāt tādā vietā? Bet gan jau, ka tas ļoti norūda.

Man liekas, ka man satiekot narkomānu būtu ļoti skumji.

Nu skumji, tā ļoti bijis tik vienreiz.
Pie manis bija jauna, skaista (pēc lietošanas, nosacīti skaista, bet pases bildē, dabiski skaista meitene bija)
Runājām, par nākotni, kā sākt visu no jauna. Teicu, lai apsola sev pie tā visa neatgriezties, nenonākt šeit atpakaļ, likās, ka tiešām viņā bija vēlme uzsākt atkal normālu dzīvi.
Bet pēc neilga, laika uzzināju, ka pārdozēja.. Viss, tā aprāvās 20gadīgas meitenes dzīve.. Vai viņa ko pa īstam paspēja dzīvē izbaudīt..?! Nuu.. Tā bija viņas izvēle. Vai arī viņas vājums.

Es personīgi nepazīstu nevienu narkomānu, pat ne zāles pīpētāju. Ja arī kāds no paziņām pa kluso ar to ir aizrāvies, neesmu informēta.

Personīgi tuvi nepazīstu,bet esmu ļoti daudz aizdomājusies.
Ance, par narkomāniem izcila filma ir Requiem for a Dream. Ļoti grūti saprotama un neparasti veidota, bet viena no pasaules labākajām filmām kritiķu un vērtējumu ziņā, kas vispār skar šo tēmu.
Man žēl šo cilvēku, kuri sevi un savu dzīvi izposta. Nenosodu ar naidu, bet gan ar neizpratni un žēlumu pret šiem cilvēkiem.

Es esmu kategoriski pret narkotikām. Arī parastie zālītes pīpētāji manās acīs ir narkomāni.

ir nācies saskarties, esmu piesardzīga , bet tā bija viņu izvēle un dzīves ceļš

nevienu nezinu, bet reiz bija ekstrasensu cīņās pārbaudījums, atpazīt, kas dzīvo noteiktajā dzīvoklī, tur dzīvoja jauns puisis, kurš ikdienā pārtiek no narkotiskām vielām. Man vairāk žēl ir apkārtējos, vecākus, draudzenes, sievas vai vīrus, kuru mīļie ar šīm vielām aizraujās. Šķiet ir sāpīgi redzēt, ka kāds sevi pazudina.

Nē, nepazīstu. Bet savā laikā esmu lasījusi daudz grāmatu par narkomāniem, skatījusies filmas... Tā pati Mēs, Zoo stacijas bērni. Visspēcīgākas emocijas, ko jūtu, bija dusmas un bezspēcība. Galvenokārt attiecībā uz tiem jauniem cilvēkiem, kas galina sevi nost.

Jaunības dullumā sanāca ar tādu vienu iepazīties, zināju, ka viņš pirms tam bija lietojis, teica, ka nelietojot, un zināšanu trūkuma dēļ, es arī neko diži nenojautu, tikai vēlāk, patinot filmu atpakaļ, saprotu, ka būtu reāli iegrābusies. bet tas bija sen un nav taisnība. Šo cilvēku neesmu ļoti sen redzējusi. Bet vispār šī ir ļoti skumja tēma. :(

Mana drauga viens čoms ir. Zinu, ka manējo uz tādām lietām nepavedinās, viņš nevienam neko neuzspiež, nestāsta, ka tas ir forši utt. Viņiem ir kopīgs hobijs - moči un šad tad tiekas. Bet kā cilvēks viņš mani biedē, paliek neomulīgi viņa klātbūtnē. Reiz bijām kopā visi vienā pasākumā, tas čalis visu laiku trinās, vēlāk atzinās, ka neguļ jau diennakti, jo nav kaut kādu tur vielu iedarbība izgājusi. Bet tā vispār brīnos, kā tas džeks uz darbu var normāli aiziet, ja diezgan bieži lieto.

Mežāze - kā šis izskatās? (drauga čoms)

Kāpēc gan lai viņš neaizietu uz darbu? Lietojot rodas enerģija, miegs nenāk, nogurumu nejūt. Nav jau tā, ka kaut ko "paņemot" cilvēkam uz pieres parādās uzraksts - es esmu narkomāns, šodien esmu lietojis...-.

Nu tāds tievs, bieži slimo (saaukstējas), ja iedzer alkoholu, tad lielākas pohas esot kā parastiem cilvēkiem. Tā pat pēc izskata varbūt arī nepateiktu, ka kko lieto, ja es nezinātu patiesību.

Tā pat pēc izskata varbūt arī nepateiktu, ka kko lieto, ja es nezinātu patiesību.

Tieši tā! Piekrītu.

Ā, un jā - pēc tam stāsta manējam, ka gulējis pēc kārtas nez cik stundas,gandrīz visu dienu jo kaut kad jau jāatguļ tā iztērētā enerģija ir. Un sāpot muskuļi ļoti no tā ka tik ilgi neatpūšas (neguļ).

Tad nav tas, ko domāju. Tas gan heroīnu nelieto. Tie moči samulsināja.

joya, Tu kādu konkrētu cilvēku domāji? Es tiešām nezinu, ko tieši šis lieto un arī īpaši negribu zināt.

Diemžēl, manai ex labākajai draudzenei draugs bija narkomāns - lietoja visu ko vien varēja dabūt. Rezultātā sāka nenormāli bojāties zobi, neko vairāk par jogurtu ieēst nevarēja un pluss pie tā visa sāka čurāt gultā. Nu briesmīgi. Tā it kā tīri normāls cilvēks bija, tāds labsirdīgs. Toreiz vēl strostēju savu draudzeni, ka viņiem tur nekas nebūs. Taču viņa nesaprata un ar to mūsu draudzība beidzās. Labi, ka tagad dzīvo ar citu, ir mazais.
Esmu redzējusi filmu Candy. Kad tā beidzās, es ar vīru vēl pāris minūtes sēdējām klusumā.

Nu negribu pat atcerēties, bet mans bijušais draugs bija narkomāns(es tā uzskatu). To es nezināju visu to laiku kad bijām kopā(aptuveni gadu), nedzīvojām kopā tik satikāmies. Nekad nevārēju iedomāties, ka viņš ir uz kaut ko tādu spējīgs. Tomēr acis kad ieskatījos viņam bija blāvi - miglainas, un viņš reizēm naktis negulēja, bet pēc tam māca viņam drausmīgs nogurums - uz sitiena aizmiga. :O Nu visādas dīvainības. Nevarēju par kaut ko tādu pat iedomāties.

Un pēc gada, kad izšķīrāmies, tad no viņa draugiem uzzināju, ka patiesībā viņš šņauc anfitamīnu, un pats to pārdod un ir reāli atkarīgs - un tad tās dīvainības saliekot kopā sapratu kas par lietu. Nav ēstgribas, cik tur dienaktis var nodzīvot augšā, tad atkal nogurums utt.

Teikšu tā - drausmas! Viņš man liekas vēl joprojām nezin, ka es to par viņu uzzināju. Labi vien ir ka tiku no viņa vaļā.