Atbalsts no vecākiem

Godīgi sakot, es saviem bērniem nevarētu pateikt, lai iet strādā, studijas apmaksā par savu naudu, iegrābjas kredītos un ēd sausiņus. Tas ir nežēlīgi. Ja dzemdē bērnu, tad rēķinies, ka viņam jāsniedz tas labākais. Piemēram, es domāju atvērt krājkontu studijām vai kam citam, kad piedzims bērns.

mani vecāki uzskata, ka bērns ir bērns kā 3, tā 23 gadu vecumā, tāpēc dāvanas, visādus prieciņus un palīdzību saņemu joprojām, lai gan pati jau pelnu un dzīvoju patstāvīgi. ceļojumos joprojām braucam kopā un to maksā vecāki. tāpat jauna kleita vai kurpes, ko man uzdāvina mamma, ir diezgan bieža parādība :) uzskatu, ja vecākiem tas sagādā prieku un viņi to var atļauties, neredzu problēmu, kādēļ nepieņemt tādu palutināšanu :) kad kādreiz iebilstu, ka kaut kas varbūt drusku pa daudz jau, viņi saka - nekas, vecumdienās bērni lutinās mūs :)

Ja bērnam budžetam slinkums sagatavoties labi mācoties, pats vainīgs!

viņi saka - nekas, vecumdienās bērni lutinās mūs

Mēs negaidam vecumdienas, bet savus vecakus ari ļoti lutinām. Ta nu mūsu stuiprā ģimenē pienemts, saņemty un dod arī citiem pretī.Nevis par smuku jaunu kleitu tik sev,sev,sev domāt.

es domāju atvērt krājkontu studijām vai kam citam, kad piedzims bērns.

Ceru zini ka pec likuma bāriņtiesai tev par tosavu naudu bus katru gaduy jasniedz atskaites. Un vēl mūsu vecvecaki arī krāja...ar ko beidzās zin visi. :D

Bāriņtiesai? WTF? Neesmu dzirdējusi par neko tādu.

jā, pieņemtu..un negribētu, lai mani bērni paši savos 18 nezin kā raujas, lai tikai varētu par skolu samaksāt un izdzīvot. Tā ir ģimene, un, manuprāt, ģimene iespēju robežās ir tieši tā, kas ir jāatbalsta. Es jau, protams, nezinu, kā kuram tās attiecības, bet manā ģimenē nav nekas nenormāls vecākiem samaksāt par bērna studijām, iepriecināt vienam otru ar dāvaniņām u.tml.

Tas jau arī atkarīgs no tā, kā kuram tā uztvere - kāds var justies pēc tās dāvanas kā nevarīgs, nabadzīgs, parādnieks u.tml., kāds var vienk priecāties. Tāpat vecāki var uzdāvināt tāpēc, lai bērnu iepriecinātu, bet tik pat labi gan jau ir tādi, kas kādā strīdā var "izspļaut" - bet es tak Tev mašīnu nopirku, a, Tu pret mani šitā utt....

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/446117-barintiesa_prasa_atskaitities_kas_ir_uzkrats_bernu_laba/comments

Vecāki ir neizpratnē par bāriņtiesas prasībām! Vairāki simti Latvijas ģimeņu šogad saņēmuši paziņojumus no bāriņtiesām ar lūgumiem sniegt atskaites par bērnu labā bankās veiktajiem uzkrājumiem. Vecāki nesaprot, kāpēc viņiem būtu jāatskaitās par pašu sakrāto naudu.

Tas jau arī atkarīgs no tā, kā kuram tā uztvere - kāds var justies pēc tās dāvanas kā nevarīgs, nabadzīgs, parādnieks u.tml., kāds var vienk priecāties.

Pilnībā piekrītu.. Manā ģimenē apdāvināšana ir viena no ļoti daudzājām mīlestības un rūpju izpausmēm :)

Piedodiet, bet mūsdienās 18gadnieki vēl skolā mācās! Vai tiešām skolniekam jāspēj pašam sevi pilnībā nodrošināt? Un vai no tā, ka skolnieks strādā necietīs mācības (kas savukārt ietekmēs tikšanu budžetā)?

Par autores jautājumu - jā, pieņemtu. Man tas neliekas nekas slikts. Cita lieta ir dzīvot vecākiem uz kakla līdz 24 gadu vecumam. Bet, ja vecāki vēlas doties ar tevi kopā ceļojumā, zina, ka tu varbūt to īsti nevari atļauties un piedāvā par to samaksāt - kāpēc gan ne.

Kubiete, domāju, ka kā saņemt, tā dod pretī ir pieņemts gandrīz jebkurā ģimenē. tikai es to vairāk domāju ar to, ka nākotnē arī es varēšu sniegt lielākas dāvanas, piemēram, uzdāvināt ceļojumu vai tml., kas šobrīd īsti nesader ar manu budžetu :)

Drauga māsa (24) strādā normālā darbā, dzīvo ar draugu , bet ņem naudu no vecvecākiem un vecākiem,neuzskatu to par normālu rīcību, ja pati strādā un draugs vēl uztur ,bet jāgrābj nauda no pensionāriem kruriem ar to naudiņu tomēr pašvaki, cūcība!
Manuprāt, 24 gados būtu jau jābūt cilvēkam patstāvīgam un ar stabiliem ienākumiem, lai nebūtu jāņem no vecākiem! Cita lieta ir aizņemties un atdot, ja ir kāds grūts dzīves posms un tā.

René+

Queen

Bet tie, kas mācās, dzīvo un ēd par vecāku naudu - tā tāda parazitēšana vien ir.[/quot

Man ir 19, nedzīvoju ar vecākiem, bet viņi maksā visu - dzīvesvietu, rēķinus, ēšanu, izklaides, ceļojumus, skolu. Ja es pajautātu mammai un tētim, vai es parazitēju, viņi 1000000% noņirgtos līki!

Vecaki dod bērniem saknes un spārnus, lai varētu 'pacelties', jebkāds atbalsts ir pieņemams.

Wow, nopietni, 19 gados Tu to visu vari pati atļauties?
Nē, nu vispār tas ir apbrīnojami!
Jautājums - kur tu strādā un mācies?

Man ir 20 gadi - mācos medicīnu pirmajā kursā. Pašlaik esmu no mācībām atskaitīta, jo fiziski nevarēju nolikt pēdējo eksāmenu.
Dzīvoju pie vecākiem, strādāju, pati pelnu savu naudu, bet pa šiem 6 mēnešiem, ko esmu strādājusi sev esmu atļāvusies nopirkt Ziemassvētku kleitu. Tas ir vienīgais lielais pirkums MAN. Šajā laika posmā esmu iemācījusies novērtēt patieso naudas vērtību (lai gan nebija tā, ka to nezināju iepriekš, tikai tagad tas vēl vairāk lika izvērtē lietas, kas ir primārākas par citiem). Katru mēnesi es atļaujos sev nopirkt biļeti uz kādu kulturālu pasākumu, t.i., teātri, un iespēju robežās mēģinu satikties ar draudzenēm sevi maksimāli ierobežojot tēriņos. Naudai skaitu līdzi visu laiku, bet mēneša beigās man kontā nepaliek iekrājumos nekas. Pusdienas/vakariņas taisu pati, produkciju lielākoties iepērku pati. Principā, tur arī aiziet lielākā algas daļa. Mēneša kartiņa autobusiem maksā 30 LS (tā kā vairs neesmu studente), sporta kluba abonaments maksā 30 LS, teātra biļete 15 LS , pasēdēšanai ar draudzenēm mēnesī izmaksā apmēram 20 LS, atlikušā nauda tiek sadalīta uz ēšanu, autokursiem, un veselībai nepieciešamajai fizioterapijai/masāžām.

Tikko bija nepieciešamība pēc ziemas mēteļa, jo savā rudens mētelītī es biju šajos apstākļos pārsalusi, un tā iemesla dēļ es vairāk par nedēļu pamatīgi noslimoju, un to atkārtot negribēju.
Jā, vecāki man nopirka labu ziemas jaku.
Godīgi sakot, jutos briesmīgi, jo es tak arī strādāju, bet redz, to es atļauties nevaru.

Bet protams, es atgriezīšos otrajā kursā - nu tur nekādu variantu nepastāv par strādāšanu ( cik, vien dabūt stipendiju, kas ir liels atbalsts), bet jā, man ir liels kauns, ja 21 (domājot par nākamo gadu) gados man tēvam ir jāprasa nauda, lai varētu aiziet ar draudzenēm iedzert tēju. Un visu laiku tā apziņa, ka mani brāļi 20 gados jau bija iegādājušies mašīnu, apceļojuši pusi eiropas un atraduši draudzenes ar kurām varēja dzīvot kopā (to gan es noveļu uz vainu, ka viņiem bija cits studiju profils)

Atgriežoties pie sarunu tēmas - jā 24 gadi ir laiks, kad var sākt strādāt, un pelnīt pats savu naudu, neprasot to vecākiem.

neņemtu, labāk, lai mamma pati sevi palutina, tomēr 24gadu vecumā labāk mammai ko jauku nopirkt,lai priecājās, jo tomēr lielu darbu jau izdarījusi, šajā vecumā jau vecākiem jāsāk palīdzēt.

Hm, interesanti lasīt citu meiteņu viedokļus.
Mana ģimene gan nav tik turīga, lai vecāki man dāvinātu auto vai vestu ceļojumā, un studijas apmaksāt, ja būtu tāda nepieciešamība, nevarētu nedz es, nedz mani vecāki (precīzāk - mamma), tāpēc mans nosacījums bija studijas budžetā. Man ir pašas nopelnīta un sakrāta nauda apmēram vienam semestrim, ja izkristu no budžeta, bet visu studiju laiku maksāt es atļauties nevarētu.

Un tātad par dāvānām. Mana mamma man patiešām palīdz, nopērkot visādus "niekus", kam man pašai būtu žēl tērēt naudu - saldumiem, vitamīniem un tamlīdzīgām lietām. Dažkārt nopērk man čības vai zeķes. No tādām lietām neatsakos, un man pat liekas forši, kad satiekoties mamma negaidot pasniedz tādas, manuprāt, patiešām nelielas dāvaniņas. Arī dzīvojot patstāvīgi, viņa tik un tā ir mūsu mamma un par mums rūpējas.
Savukārt par lielām un vērtīgām dāvanām man nav vērts te izteikties jeb, precīzāk, nav vērts ņemt manu viedokli vērā, jo, visticamāk, šādas dāvanas mūsu ģimenē nevaram atļauties. Un tāpēc pašlaik saku - zinot to, ka nauda nenāk viegli un tā noteikti ir ilgi krāta, nē, es nepieņemtu.

18 gados es vēl 12.klasē mācījos un gatavojos, lai labi pabeigtu vidusskolu. Neviens no maniem klasesbiedriem arī nerāvās darbā, lai pats sevi nodrošinātu un dzīvotu patstāvīgi. Tobrīd svarīgākais bija labas sekmes un labi eksāmenu rezultāti, lai universitātē varētu tikt budžetā, nevis skriešana apkārt meklējot darbu.
Pieņemtu, jo ģimene ir ģimene. Manā ģimenē ir pieņemts vienam otru atbalstīt.

Man ir pāri 20 gadiem, dzīvoju atsevišķi, pelnam ar draugu labi, bet vecāki tāpat kaut ko nopērk. Aizskarus jaunmus sapērk, atnes lielu maisu ar pārtiku no veikala...pati es neprasu, bet ja vecākiem tas nesagādā problēmas - kāpēc ne?

Piekrītu Renē un Kubiete. Gan par to, ka arī pieņemu saprāta robežās naudu no vecākiem, gan par to, ka vecākiem bērns būs bērns līdz pat kapa malai.

Vecāki apmaksāja manas studijas. Tātad - esmu nožēlojamais parazīts. Lai tā ir. Pati strādāju no 1. kursa un reāli to naudu krāju vai izmantoju, lai uzturētu sevi. Jau sen man vecāki nepērk drēbes u.c. lietas. Es vienkārši nepieļauju. Pati bieži vien kaut ko pērku vecākiem un otrādi. Neviens no mums citam mutē neskatās un apēstos kumosus neskaita. Piekrītu Queen, ka tiešām vecāki pasmietos par to visu formulējumu.