Viss kā viena liela problēma :(

 
Reitings 26
Reģ: 14.11.2012
Sveiki! Gribu izstāstīt savu problēmu. Brīdinu, ka smaga un sāpīga. Jūtos diezgan bezcerīgi, bet par visu pēc kārtas. Varbūt, lai vieglāk visu būtu uztvert, sadalīšu savu sakāmo vairākās daļās, jo problēmas ir visās jomās un goda vārds, nezinu ko darīt ar savu dzīvi.
Es pati, mans raksturs: man ir jau 25 gadi, augstākā izglītība, esmu glīta un jauka jauna sieviete, bet ir liela problēma, kas slēpjas manā raksturā – esmu ļoti neuzņēmīga, neprotu cīnīties, izsisties dzīvē (laikam tāpēc, ka esmu ģimenē vienīgais bērns un vecāki daudz ko darīja manā vietā līdz pat bez maz vai 20 gadiem), esmu drausmīgi nepārliecināta par sevi, bailīga, ļoti jūtīga – pat nieks var mani satraukt un nosist garastāvokli. Jau iepriekš rakstīju, ja kāda atceras, ka ir vēl kāda problēma, kas laikam nāk no nerviem – brīžiem nespēju pat parunāt, ja uztraucos, vārdi nenāk pār lūpām, kaut kas it kā mani sasaista (grūti aprakstīt šo sajūtu). Tā dēļ man ir kompleksi, kas, protams, traucē runāties un iepazīties ar cilvēkiem. Man ir milzīga disharmonija ar sevi. Brīžiem šķiet, ka tādiem cilvēkiem kā es šis laikmets nav īstais, jo cik paskatos apkārt, maniem vienaudžiem ir pilnīgi citas vērtības, kā man, visur valda uzskats – jāiet, jācīnās, jāpelna, jāizmanto (cilvēki un iespējas), jābūt veiksmīgam utt. Ja esi sieviete, tev jābūt tādai un šitādai, jācīnās par sevi un vīrieti, jābūt varošai, gribošai, perfektai utt. Es gribu dzīvot pavisam citādāk, negribu rauties pēc tā, kas man nepatīk un nav vajadzīgs, gribu dvēseliskumu. Ļoti nepatīk, ka daudziem ir zudusi cieņa vienam pret otru, atbildība, tā vietā ir vienaldzība un visatļautība, bet pasauli jau es neizmainīšu......
Ģimene – esmu dzimusi ģimenē, kur tēvs neciena manu mammu, viņam vienmēr ir bijušas mīļākās un jocīga uzvedība un upura tēls, ka visi vainīgi un neviens viņu nemīl un nesaprot. Tas viss no mazotnes droši vien ir mani iespaidojis, jo izskatās, ka neprotu mīlēt vīriešus un neizprotu viņus. Punkts manām un tēva attiecībām, pēc kurām es ļoti nocietinājos, bija tas, ka viņš gadiem morāli un pēc tam jau arī fiziski iespaidoja mammu, bet šķirties negrib vēl joprojām. Par laimi, mammai tagad ir cits vīrietis, bet mans tēvs tāpat turpina čakarēt viņai dzīvi. To visu pārdzīvoju arī es, jo ar mammu man ir ļoti tuvas attiecības, esam kā labākās draudzenes. Satikties gan bieži nesanāk, jo dzīvoju otrā LV malā, kur mani atveda attiecības ar pašreizējo draugu.
Attiecības – tas nu ir tas, kas mani sāpina visvairāk. Esmu attiecībās, bet nejūtos laimīga. Tā nav mīlestība, bet izskatās, ka tikai pieradums. Viņš jau no paša attiecību sākuma manī meklē tikai slikto, salīdzina ar citām, kritizē par sīkumiem utt. Šķiet, ka esmu viņam tikai ķeksīša dēļ. Grib, lai esmu tāda kā citas – kā piemērus liekot savu draugu meitenes, kuras arī ir teju ideālas. Vēl atļaujas sūkstīties, ka redz, tam čomam, kurš neko nemācījās, nestrādā un ir sliktāks par viņu, ir super draudzene, kas visu dara, pelna, ir ar modeles augumu, bet viņam, nabadziņam, kurš ir izglītots, strādā labā darbā utt, tikusi vien tāda kā es. :( Nu pasakiet, vai tā ir cieņa? Es cenšos viņam visu darīt, palīdzēt, jo viņam smags darbs(ja nepalīdzu, seko atkal pārmetumi, kāpēc to nedarot utt., ja neesmu uztaisījusi vakariņas, tad gruzī mani, ka mamma gan viņam vienmēr taisījusi un vispār jebkura taču taisot savam vīrietim ēst). Mūsu problēmas uzreiz skrien stāstīt čomiem, vēl piepušķo, ka es esot sliktāka nekā patiesībā, čomu secinājums parasti ir, ka es esot pie visa vainīga, jo viņiem ar savām meitenēm tādu problēmu neesot. Manējais visiem uzsver, ka mani uzturot un ka bez viņa es nevarētu iztikt, bet patiesībā ir ļoti skops pret mani. Vispār viņam pieder arī izteikums, ka meitenēm pašām sevi 100% jānodrošina un ka pirms manis viņam pat prātā neienāca kādas dēļ kaut santīmu iztērēt. Es arī neprasu man kaut ko pirkt, ja ne, ne – pati no savas naudiņas sagrabinu un iepriecinu sevi. Labprāt ietu prom, bet nav tādas naudas, lai dzīvotu viena un šobrīd nav arī darba. Ja pasaku, ka gribu šķirties, viņš to neuztver nopietni, saka: „Tev vēl ir labi, par ko tu sūdzies(nesaprot, ka mani sāpina viņa izteikumi, salīdzināšana, noniecināšana utt). Viņaprāt, viss ir ok (viņa vecāki arī tā dzīvo, cik esmu redzējusi tēvs pret māti līdzīgi izturas). Man tā šķiet, ka viņam nekad nav bijušas svarīgas manas vēlmes, vienmēr tikai viņš ir tas krutais un cienījamais, ja kaut kādas problēmas – vainīga esot es, jo nepateicu, neizdarīju, nenoskaidroju utt.
Esmu neskaitāmas reizes viņam teikusi, ka negribu tādu attieksmi pret sevi, aizstāvu sevi, strīdos, raudu, kliedzu uz viņu, cenšos neļaut sev kāpt uz galvas, bet nekas nemanās un nemainīsies. Zinu, ka man ir zema pašapziņa, bet neļauju sagraut pat to, kas man ir palikusi.
Bezdarbs – nesen zaudēju darbu, jūtos, protams, depresīvi. Draugs(ja tā var viņu saukt vispār) atkal kaut ko purpina, ka cita jau sen būtu atradusi darbu, ka viņam tagad būšot mani jāuztur (nebūs, jo mammai palūgšu naudiņu, ja pietrūks no pabalsta). Nezinu, gan kā man izdosies atrast darbu, jo ļoti slikti zinu krievu val., bet bez tās laikam normālu darbu neatrast. Varētu atgriezties pie mammas un sākt jaunu dzīvi, bet tur laukos ļoti švaki ar darbu un tas ir tāds kā lēciens nezināmajā, arī, ja mans tēvs tur atkal uzrodas un sāk psihot, tā vide mani nobeigs. Mamma jau arī saka, ko tad es tur laikos darīšu, jaunam cilvēkam kā man nav ieteicama tik nošķirta vide. Tā ka laikam vien būs jāstrādā Rīgā (pilsēta man patīk), bet dzīvošana dārga, nav arī man tur atbalsta. Ir dažas paziņas no studiju laikiem, bet kautrējos uzbāzties ar savām problēmām. Drausmīgi baidos dzīvot viena kā pirksts lielpilsētā.
Draugu trūkums – arī šī ir viena briesmīga lieta. Kā jau minēju, dzīvoju vietā, uz kurieni mani atveda pašreizējais draugs, te man nav pilnīgi neviena drauga (paziņas ir), draugam te ir dzimtā vieta un tā vien šķiet, ka viņš te ir autoritāte. Vai nu manas iedomas, vai nu drauga stāsti par mani pie vainas, bet man tāda sajūta, ka uz mani te skatās kā uz kaut kādu dīvaino (jā, neesmu sabiedriska, netusēju, iepazīties ar vietējām meitenēm īsti nav bijis vēlmes (jo man iestāstīts, ka visas tāpat ir labākas par mani), nav par ko ar viņām runāt. Rīga nav tālu, bet tur man tikai tādas, ja tā var teikt, pusdraudzenes, ar ko arī daļēji attiecības pārtrūka, kad pirms 2 gadiem atvācos uz šejieni dzīvot. Dzimtajā pusē reiz bija draugi un draudzenes, bet nu jau gandrīz 10 gadi pagājuši, kopš esam atsvešinājušies, jo vairs tur nedzīvoju. Daudzi no tiem cilvēkiem ir prom ārzemēs, citiem ir ģimenes un bērni un pavisam savādāka dzīve kā man. Šķiet, ka satiekoties nebūtu vairs par ko runāt, kā tikai atcerēties vecos laikus. Ar dažiem pat esmu mēģinājusi kontaktēties, bet nejutu interesi no viņiem.
Vienkārši nezinu, ko darīt, kādas izvēles veikt, kā dzīvot tālāk. Zinu, ka būtu jāšķiras, bet nespēju to izdarīt, jo drausmīgi baidos, kā izdzīvošu viena un ko darīšu :(Paldies, ka uzklausījāt manu bēdu stāstu.
07.01.2013 17:42 |
 
Reitings 103
Reģ: 23.05.2010
Man negribas ne iedziļināties Tavā problēmā ne arī tērēt laiku padomu došanai....jo Tu jau pati raksti sākumā, ka esi neuzņēmīga būtne, kura neko nevar iesākt, atrast motivāciju dzīvot labāk un sākt beidzot mīlēt sevi

Ja Tu pati nemīli un necieni sevi, kāpēl lai to darītu citi??

Ceru, ka Tev kādu dienu būs kāds pamatīgs "spēriens pa dibenu", kas liks pamosties un kustēties, lai izmainītu savu dzīvi un ko lābāku, nekā to bedri, kas ir tagad
07.01.2013 19:28 |
 
Reitings 925
Reģ: 11.06.2012
No šādiem negatīviem cilvēkiem ir jāmūk, ko kājas nes, citādi nekas labs nav gaidāms, saku pēc pieredzes.
Kā es rīkotos? Man Tava situācija nemaz neliekas tik traģiska. Dzīvē no visām situācijām ir izeja, varūt ne tā patīkamākā un vieglākā, bet tomēr ir.
Iesākumā pateiktu adios "mīļotajam", sapakotu mantas un aizbrauktu uz kādu laiku pie mammas, atgūt kaut kādu morālu stabilitiāti, paralēli tam sūtītu savu CV uz darba vietām Rīgā. Darbu tagad var atrast, varbūt nav elementāri, bet kā jau teicu sākumā, nav teikts, ka būs viegli. Pēcāk meklētu istabu Rīgā un sāktu jaunu dzīvi. Galvenais ar jaunu attieksmi, pozitīvāku skatu, cerību. Darbā būs jaunas pazīšanās, kolēģi. Tāpat caur internetu var atrast paziņas, kaut vai vēstuļdraugus. Ja nepieciešams, tad var meklēt arī profesionāļa palīdzību, kurš palīdzēs savest sevi morāli kārtībā.
Lai veicas! :)
07.01.2013 19:30 |
 
Reitings 59
Reģ: 02.06.2009
Meredith - taisnība!

cilvēki tiešam mūk no tādiem kā tu- nevajag visu uztvert tā kā pasaules galu.Tas turpināsies tik ilgi cik tu vilksi.
Tu neesi ne pirmā ne pēdājā tāda kurai dzīvē nepaveicās. Ir briesmīgāki gadījumi.


piemēram. Man paziņa strādā reanemācija-> ieveda pusi 23 gadi- jauns , bija gudrs, bet tagad paralizēts (avārija)! viņš vairs nevarēs par sevi parūpēties. Un viņa spēkos to labot fiziski vairs nav iespējams. un tas nav tikai viens gadījums. Tādu ir daudz.
07.01.2013 19:36 |
 
Reitings 1205
Reģ: 21.05.2012
Kā jau meitenes minēja iemīli sevi, cieni sevi, rūpējies par sevi! Tad arī Tavs draugs paskatīsies uz Tevis ar citām acīm! Pēc Tava rakstītā saprotu tikai to, ka Tu staigā vislaik bēdīgu sejiņu, gaidi kad Tev pažēlos, sāks mīlēt, bet ja pati neko nemainīsi, tad nekas arī nemainīsies! Domāju, ka Tev ar steigu jāmainās, un parādi savam draugam ka esi personība, nevis pelēka pele, kas sēž stūrītī un gaida baltmaizes gabaliņu! Beidz! Sāc dzīvot! Dzīvo!

Iespējams, ka pat ar Tavu draugu attiecības mainītos, bet tas tikai tāds pieņēmums, nevajag vainot tikai viņu, vajag saskatīt vainu arī sevī - kāpēc tad viņš tā izturas pret Tevi! Varbūt beidzot izrunājaties? Romantisks vakars? Seksīga apakšveļa? Garšīgas vakariņas? Palutini viņu, palutinās Tevi. Mainies beidzot!

Zinu tādu sievieti, kas mainījās par visiem 110%. Bija pelēka, bija apaļīga, nestilīga - vīrs tāds nekāds, vienmēr pārmeta kāpēc viņa tāda! Un tad viņa notievēja, mainīja uzvedību, palika šīka, stilīga, aizgāja pie friziera un staigāja paceltu galvu! Tas bija pārsteigums, bet viņa to izdarīja!

Vīrieši taču blakus grib redzēt skaistu sievieti, pašpārliecinātu, seksīgu, mīļu, gudru. Viņi to vēlas, un tas ir tikai normāli - viņu domāšana ir savādāka, nekā mūsējā. Tad kāpēc Tavējais Tevi vēl nav pametis? Domāju, ka viņš gaida, kad Tu mainīsies, tāpēc jau katru dienu to skaita - saproti to! Mēģīnāts nav zaudēts - mainies uz visiem 100% un tad pavēro kas notiks, ja būs izmaiņas paliec, ja paliek tāds prats, brauc prom, sāc jaunu dzīvi, un nav ko bēdāties - ir daudzas sievietes ar 3 bērniem - vientuļas, bet viņas dzīvo! Sameklē darbu, dzīvoklīti un dzīvo! Un kas Tev? Jaunai neprecētai?? Tev visas durvis vaļā! Neproti krievu valodu? Internētā ir mājas lapas kur var iemācīties pašmācības ceļā! Tev taču nav ko zaudēt, domāju ka mierīgi Tu pat varētu braukt uz ārzemēm, Tevi šeit nekas netur.
07.01.2013 20:03 |
 
Reitings 26
Reģ: 14.11.2012
VintageStyle, šoreiz nav tas, ko Tu aprakstīji, es nebūt neesmu ne neglīta, ne resna, ne pelēkā pele. Vnk jūtu, ka nav vērts kaut ko mainīt - viņam labi nebūs nekad. Ir laikam tāds vīriešu tips.
07.01.2013 20:12 |
 
Reitings 1205
Reģ: 21.05.2012
Everita - šoreiz nesaku, ka esi neglīta utt. Vienkārši maini sevi! Tagad arī saki ka nav vērts neko mainīt! Kāpēc tāda nostāja? Tev varbūt ir kaut kāds dzīves apnikums? Kāpēc nevar pamēģināt kaut ko mainīt? Sagādā kādā vakarā viņam pārteigumu, kāpēc nav vērts - nav taču ko zaudēt! Kāpēc Tev šķiet, ka labi nekad nebūs? Vai varbūt esi jau mēģinājusi mainīties?
07.01.2013 20:18 |
 
Reitings 3031
Reģ: 09.09.2012
Bet ko virietis tev vispar dod preti, ja tev ir prieks vina ir jabut tadai un sitadai?
07.01.2013 20:23 |
 
Reitings 918
Reģ: 06.09.2011
Izlasīju ar patiesu interesi, dažās vietās atpazinu savu dzīvi pirms pāris gadiem....ko lai Tev iesaku?
Tavi komentāri neliecina,ka pašreiz esi gatava, reāli gatava pasākt kaut ko un kamēr Tu turpināsi tā, tikmēr cietīsi.....un laikam tas arī ir tas,kas Tev vajadzīgs - vēl labi daudz ciešanu un izmisuma! Kamēr nebūs Tavs vadzis pilns,tikmēr arī varēsi žēloties te vai citur,bet uz reālu darbību neiziesi........
Ja neļautu sev kāpt uz galvas,tad kamēr viņš darbā, sakravātos un aizbrauktu pie mammas.Un viss. Tas ir Tavs sākums, atspēriens turpmākajai darbībai....ja Tu tik ļoti negribi dzīvot laukos pie mammas, tad pavadot kādu laiciņu viņas paspārnē aktīvi meklēsi iespējas nevis rubināsi degunu.........galu galā, uz priekšu dzen tieši sliktais,jo labais nomierina...Ej!
07.01.2013 20:27 |
 
Reitings 3031
Reģ: 09.09.2012
Vienkārši maini sevi!
? Sagādā kādā vakarā viņam pārteigumu, kāpēc nav vērts - nav taču ko zaudēt!

Tas protams ir loti labi, tikai ko autore par to sanems preti- vinu beigs noniecinat? . Tik pat labi var izdabat virietim lai vins sievieti nesistu. Nozelojami.
07.01.2013 20:28 |
 
Reitings 1906
Reģ: 05.04.2009
VintageStyle, tu tagad runā pilnīgas muļķības. Viņai nav jāmainās tāda ķēma dēļ, kurš viņu apvaino un nenovērtē. Tā ir ilūzija, ka mainoties kaut kas labotos. Viņa ir pelnījusi ko labāku. Cilvēku, kas mīl viņu, kāda viņa ir, nevis mirāžu, kas viņai tagad nezkāpēc jāatdarina.
07.01.2013 20:29 |
 
Reitings 472
Reģ: 09.08.2012
sāc sevi cienīt,nečinksti. Sameklee darbu, saaksi pelnīt,noīrē dzīvokli, ej projaam no džeka, Neiesaku iet atpakaļ pie mammas, ja reiz izvēlējies pieaugušo dzīvi, tad saņemies un dzīvo kā pieaudzis cilvēks, nevis pīksti par to ka tagad tava dzīve ir sagrauta. Meklē iespējas, nevis ceri ka kāds tev tagad paglaudīs pa spalvai. Atceries, ka jebkuras izmaiņas ir uz labu,tikai jaaprot ar taam riikoties. Liela vaina ir tavaa neizleemiibaa, bailēs.
07.01.2013 20:30 |
 
Reitings 3146
Reģ: 30.12.2012
nevajag viņam nekādu pārsteigumu, lai iet ellē un meklē tur savu ideālo
07.01.2013 20:30 |
 
Reitings 1242
Reģ: 29.01.2009
Hmmm, grūti, ļoti grūti ir kardināli mainīt savu dzīvi. Jo tev tiešām ir jāmaina viss ierastais.
Es tavā vietā vāktos prom uz Rīgu, īrētu kādu istabu vai dzīvotu kojās (tas arī ir iespējams). Sameklētu darbu. Cik noprotu tu jau iepriekš mācījies Rīgā, ko tu izmācījies??? Kādā jomā vari strādāt? bet tas nav tik svarīgi, meklē jebkādu darbu vai pat divus. Rīgā ir lielas iespējas, var atrast kaut ofisu tīrīšanu, tas neprasa daudz, dienā 2-4stundas. Līdz ar to var meklēt vēl kaut ko. Kā arī šim darbam ir arī +, tas ir fiziski aktīvs. Ja tev šķiet tas ir apkaunojums, nebūt nē, tā ir iespēja tikt prom no tā, kas tev ir tagad. Un neviens jau nesaka, ka šis darbs jāveic mūžīgi, tikai iesākums. Kā arī neviens nesaka, ka tieši šāda veida darbs ir jāmeklē, es piedāvāju galējību. ;)
Arī draudzenes, kā jau pati minēji, dažas no skolas laikiem ir, atjauno attiecības.

Turies, viss būs labi...
07.01.2013 20:30 |
 
Reitings 26
Reģ: 14.11.2012
Viņš prasa tikai no manis, lai es mainos, bet pats nav to darījis. Man arī nepatīk, ka viņš dzer, tusējās, maz izrāda mīļumu, kritizē mani bez iemesla, nepievērš uzmanību, ja kaut kur esam kopā kādā pasākumā. Es uzskatu sevi par labu mājsaimnieci, vienmēr gatavoju vakariņas māja arī ir kārtībā utt. Esmu mēģinājusi arī romantisku vakaru sarīkot, bet ir bijis, ka viņš vnk nojauc visu, pasakot "Tu nenopirki to un šito", respektīvi, vienmēr mani vaino pat tad, kad to galīgi nevajadzētu un man nav prieka censties un mainīties, ja tāpat atradīs iemeslu, kur piekasīties.
07.01.2013 20:30 |
 
Reitings 918
Reģ: 06.09.2011
Viss būs labi, galvenais,tici pati sev, nebaidies paļauties uz sevi! :)
Mēs katra esam daudz stiprāka nekā apjēdzam un situācijā, kad ūdens smeļas mutē, tas atklājas.
07.01.2013 20:37 |
 
Reitings 26
Reģ: 14.11.2012
Un jā, maybe, izskatās, ka mani saprata pareizi. Viņš gluži vienkārši nav mani pelnījis. Tas, kurš būs pelnījis, neliks man viņam izdabāt un nez kā mainīties. Paldies arī tām, kas skarbāk pateica, tas pat palīdz sapurināties. Jā, grūti jau būs, jāmēģina tikt pāri pašam grūtākajam sākumam, tad jau ceru, aizies mana jaunā dzīve jaunās krāsās.
07.01.2013 20:44 |
 
Reitings 1550
Reģ: 29.03.2010
Piekrītu meitenēm, kas saka, ka sāc dzīvi no jauna un ej prom no tā vīrieša, kas tevi ne mazākajā mērā neciena. Tu esi daudz labāka, lai ciestu visu šo, ko viņš tev piedāvā - noniecināsānu, pazemošanu un ņirgāsānos būtībā. Sāc kaut vai ar pārvākšanos pie mammas, arī mammai būs vieglāk dzīvot, ja būsi viņai blakus, kādu laiku un sāc meklēt darbu Rīgā. Kādā jomā tev ir izglītība? Varbūt tomēr ir iespējas atrast labu darbu bez krievu valodas?
07.01.2013 20:45 |
 
Reitings 26
Reģ: 14.11.2012
Izglītība - sociologs, bet neredzu sevi šajā lauciņā, neesmu arī tajā jomā strādājusi, pirms tam bija ar to nesaistīts darbs.
07.01.2013 20:51 |
 
Reitings 26
Reģ: 14.11.2012
To krievu val. centīšos mācīties, pašai jau vien vajadzēs, būs ar ko novērst nepatīkamās domas.
07.01.2013 20:52 |
 
Reitings 551
Reģ: 12.08.2012
Var izvēlēties šo dzīvi ,kur esi un var atteikties no visiem veciem negatīviem ceļiem dzīvē un izvēlēties dienu no dienas pozitīvus ceļus..


Tāpat katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties,koncentrēties uz to,kas nesanāks vai koncentrēties uz iespējām..
07.01.2013 21:16 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!