Sveiki! Gribu izstāstīt savu problēmu. Brīdinu, ka smaga un sāpīga. Jūtos diezgan bezcerīgi, bet par visu pēc kārtas. Varbūt, lai vieglāk visu būtu uztvert, sadalīšu savu sakāmo vairākās daļās, jo problēmas ir visās jomās un goda vārds, nezinu ko darīt ar savu dzīvi.
Es pati, mans raksturs: man ir jau 25 gadi, augstākā izglītība, esmu glīta un jauka jauna sieviete, bet ir liela problēma, kas slēpjas manā raksturā – esmu ļoti neuzņēmīga, neprotu cīnīties, izsisties dzīvē (laikam tāpēc, ka esmu ģimenē vienīgais bērns un vecāki daudz ko darīja manā vietā līdz pat bez maz vai 20 gadiem), esmu drausmīgi nepārliecināta par sevi, bailīga, ļoti jūtīga – pat nieks var mani satraukt un nosist garastāvokli. Jau iepriekš rakstīju, ja kāda atceras, ka ir vēl kāda problēma, kas laikam nāk no nerviem – brīžiem nespēju pat parunāt, ja uztraucos, vārdi nenāk pār lūpām, kaut kas it kā mani sasaista (grūti aprakstīt šo sajūtu). Tā dēļ man ir kompleksi, kas, protams, traucē runāties un iepazīties ar cilvēkiem. Man ir milzīga disharmonija ar sevi. Brīžiem šķiet, ka tādiem cilvēkiem kā es šis laikmets nav īstais, jo cik paskatos apkārt, maniem vienaudžiem ir pilnīgi citas vērtības, kā man, visur valda uzskats – jāiet, jācīnās, jāpelna, jāizmanto (cilvēki un iespējas), jābūt veiksmīgam utt. Ja esi sieviete, tev jābūt tādai un šitādai, jācīnās par sevi un vīrieti, jābūt varošai, gribošai, perfektai utt. Es gribu dzīvot pavisam citādāk, negribu rauties pēc tā, kas man nepatīk un nav vajadzīgs, gribu dvēseliskumu. Ļoti nepatīk, ka daudziem ir zudusi cieņa vienam pret otru, atbildība, tā vietā ir vienaldzība un visatļautība, bet pasauli jau es neizmainīšu......
Ģimene – esmu dzimusi ģimenē, kur tēvs neciena manu mammu, viņam vienmēr ir bijušas mīļākās un jocīga uzvedība un upura tēls, ka visi vainīgi un neviens viņu nemīl un nesaprot. Tas viss no mazotnes droši vien ir mani iespaidojis, jo izskatās, ka neprotu mīlēt vīriešus un neizprotu viņus. Punkts manām un tēva attiecībām, pēc kurām es ļoti nocietinājos, bija tas, ka viņš gadiem morāli un pēc tam jau arī fiziski iespaidoja mammu, bet šķirties negrib vēl joprojām. Par laimi, mammai tagad ir cits vīrietis, bet mans tēvs tāpat turpina čakarēt viņai dzīvi. To visu pārdzīvoju arī es, jo ar mammu man ir ļoti tuvas attiecības, esam kā labākās draudzenes. Satikties gan bieži nesanāk, jo dzīvoju otrā LV malā, kur mani atveda attiecības ar pašreizējo draugu.
Attiecības – tas nu ir tas, kas mani sāpina visvairāk. Esmu attiecībās, bet nejūtos laimīga. Tā nav mīlestība, bet izskatās, ka tikai pieradums. Viņš jau no paša attiecību sākuma manī meklē tikai slikto, salīdzina ar citām, kritizē par sīkumiem utt. Šķiet, ka esmu viņam tikai ķeksīša dēļ. Grib, lai esmu tāda kā citas – kā piemērus liekot savu draugu meitenes, kuras arī ir teju ideālas. Vēl atļaujas sūkstīties, ka redz, tam čomam, kurš neko nemācījās, nestrādā un ir sliktāks par viņu, ir super draudzene, kas visu dara, pelna, ir ar modeles augumu, bet viņam, nabadziņam, kurš ir izglītots, strādā labā darbā utt, tikusi vien tāda kā es. :( Nu pasakiet, vai tā ir cieņa? Es cenšos viņam visu darīt, palīdzēt, jo viņam smags darbs(ja nepalīdzu, seko atkal pārmetumi, kāpēc to nedarot utt., ja neesmu uztaisījusi vakariņas, tad gruzī mani, ka mamma gan viņam vienmēr taisījusi un vispār jebkura taču taisot savam vīrietim ēst). Mūsu problēmas uzreiz skrien stāstīt čomiem, vēl piepušķo, ka es esot sliktāka nekā patiesībā, čomu secinājums parasti ir, ka es esot pie visa vainīga, jo viņiem ar savām meitenēm tādu problēmu neesot. Manējais visiem uzsver, ka mani uzturot un ka bez viņa es nevarētu iztikt, bet patiesībā ir ļoti skops pret mani. Vispār viņam pieder arī izteikums, ka meitenēm pašām sevi 100% jānodrošina un ka pirms manis viņam pat prātā neienāca kādas dēļ kaut santīmu iztērēt. Es arī neprasu man kaut ko pirkt, ja ne, ne – pati no savas naudiņas sagrabinu un iepriecinu sevi. Labprāt ietu prom, bet nav tādas naudas, lai dzīvotu viena un šobrīd nav arī darba. Ja pasaku, ka gribu šķirties, viņš to neuztver nopietni, saka: „Tev vēl ir labi, par ko tu sūdzies(nesaprot, ka mani sāpina viņa izteikumi, salīdzināšana, noniecināšana utt). Viņaprāt, viss ir ok (viņa vecāki arī tā dzīvo, cik esmu redzējusi tēvs pret māti līdzīgi izturas). Man tā šķiet, ka viņam nekad nav bijušas svarīgas manas vēlmes, vienmēr tikai viņš ir tas krutais un cienījamais, ja kaut kādas problēmas – vainīga esot es, jo nepateicu, neizdarīju, nenoskaidroju utt.
Esmu neskaitāmas reizes viņam teikusi, ka negribu tādu attieksmi pret sevi, aizstāvu sevi, strīdos, raudu, kliedzu uz viņu, cenšos neļaut sev kāpt uz galvas, bet nekas nemanās un nemainīsies. Zinu, ka man ir zema pašapziņa, bet neļauju sagraut pat to, kas man ir palikusi.
Bezdarbs – nesen zaudēju darbu, jūtos, protams, depresīvi. Draugs(ja tā var viņu saukt vispār) atkal kaut ko purpina, ka cita jau sen būtu atradusi darbu, ka viņam tagad būšot mani jāuztur (nebūs, jo mammai palūgšu naudiņu, ja pietrūks no pabalsta). Nezinu, gan kā man izdosies atrast darbu, jo ļoti slikti zinu krievu val., bet bez tās laikam normālu darbu neatrast. Varētu atgriezties pie mammas un sākt jaunu dzīvi, bet tur laukos ļoti švaki ar darbu un tas ir tāds kā lēciens nezināmajā, arī, ja mans tēvs tur atkal uzrodas un sāk psihot, tā vide mani nobeigs. Mamma jau arī saka, ko tad es tur laikos darīšu, jaunam cilvēkam kā man nav ieteicama tik nošķirta vide. Tā ka laikam vien būs jāstrādā Rīgā (pilsēta man patīk), bet dzīvošana dārga, nav arī man tur atbalsta. Ir dažas paziņas no studiju laikiem, bet kautrējos uzbāzties ar savām problēmām. Drausmīgi baidos dzīvot viena kā pirksts lielpilsētā.
Draugu trūkums – arī šī ir viena briesmīga lieta. Kā jau minēju, dzīvoju vietā, uz kurieni mani atveda pašreizējais draugs, te man nav pilnīgi neviena drauga (paziņas ir), draugam te ir dzimtā vieta un tā vien šķiet, ka viņš te ir autoritāte. Vai nu manas iedomas, vai nu drauga stāsti par mani pie vainas, bet man tāda sajūta, ka uz mani te skatās kā uz kaut kādu dīvaino (jā, neesmu sabiedriska, netusēju, iepazīties ar vietējām meitenēm īsti nav bijis vēlmes (jo man iestāstīts, ka visas tāpat ir labākas par mani), nav par ko ar viņām runāt. Rīga nav tālu, bet tur man tikai tādas, ja tā var teikt, pusdraudzenes, ar ko arī daļēji attiecības pārtrūka, kad pirms 2 gadiem atvācos uz šejieni dzīvot. Dzimtajā pusē reiz bija draugi un draudzenes, bet nu jau gandrīz 10 gadi pagājuši, kopš esam atsvešinājušies, jo vairs tur nedzīvoju. Daudzi no tiem cilvēkiem ir prom ārzemēs, citiem ir ģimenes un bērni un pavisam savādāka dzīve kā man. Šķiet, ka satiekoties nebūtu vairs par ko runāt, kā tikai atcerēties vecos laikus. Ar dažiem pat esmu mēģinājusi kontaktēties, bet nejutu interesi no viņiem.
Vienkārši nezinu, ko darīt, kādas izvēles veikt, kā dzīvot tālāk. Zinu, ka būtu jāšķiras, bet nespēju to izdarīt, jo drausmīgi baidos, kā izdzīvošu viena un ko darīšu :(Paldies, ka uzklausījāt manu bēdu stāstu.
26
