Reizēm liekas, ka es ar saviem paldies un lūdzu krītu uz nerviem, cilvēkam tā jau daudz darba, bet es vēl laiku kavēju, it īpaši, ja ir rinda. Liekas, ka darbinieks priecātos vairāk, ja es fiksi prasītu, ko vajag un pazustu nekā lieki muti dzesētu. :D
Un jā, tā visa ir saskarsmes problēma, jo pūlī katrs ir par sevi, neinteresē, vai kādam vajag palīdzību vai garām palaist, visi ir pārņemti ar sevi, ja vēl kāds uzplijas, ka vietu vajag, otru garām palaist, trešais no kājām gāž nost, ne vienam vien tas sabojā omu jau no rīta.
Tas, kas mani ļoti kaitina - ir spec. kase, kur pa priekšu būtu jālaiž vecāki ar maziem bērniem, nez kāpēc visi ir tik ļoti izbrīnīti, ja lūdz palaist, laikam lasīt nemāk, lai gan tajā pašā laikā blakus ir kase, kur rindas tikpat kā nav, bet es tur netieku ar ratiem cauri. Cik bieži labprātīgi esmu palaista pa priekšu konkrēti pie šīs kases ? Nevienu. Visi paskatās un aizgriežas, tādus cilvēkus speciāli skaļi un skaidri lūdzu palaist. Kādreiz bija vienalga, ok, rinda ir rinda, bet tomēr - tā jau ir nekaunība. Nē, ok, vecas tantiņas un onkuļus ar smagiem groziem nedzenu nost. Ai, šī man ir sāpīga tēma. Nesaprotu reizēm, kur cilvēkiem prāts. Rinda. Cilvēki pirms un pēc manis, rati ir pa visu eju, burtiski pāris cm līdz malai, bet kāds gudrinieks teju vienmēr spraucas garām, nostājas aiz muguras un trinās, grib tikt garām. Nopietni? Izskatās, ka rati var sarauties? Un neko nesaka, bet trinās, kamēr pajautāju - ratiem pāri kāps vai pa apakšu līdīs? Un tajā brīdī saprot, ka ir citas kases, kur var mierīgi tikt garām.