Man vienreiz tantuks pustukshaa trolejbusaa pienaaca klaat un prasiija, lai palaizhu apseesties, kaut gan soli uz saanu bija zemaa seedvieta, kur nevajag kaapt augshaa, lai apseestos. Vinjai tashas arii veel bija, pateicu, lai iet seedeet, tur, neatkaapaas, es apseedos burtiski sev aiz muguras, kur seedeeju ieprieksh. Negribeeju jau kashkjeeties un traci celt, bet ir nu gan naglaa, pat nevar aiziet uz briivo vietu, obligaati jaakacina cilveeki un vajag tieshi to vietu, kur tu seedi. Apkaarteejie cilveeki arii diivaini uz to tantuku paskatiijaas. Katram savi tarakaani galvaa :D
Es reti kad seezhu taa, ka neko apkaart "neredzu" vai nedzirdu, vai gulju. Tas ir, kad tieshaam esmu nenormaali nogurusi. Paarsvaraa uzreiz, kaa ieraugu vecaaku cilveeku naakam uz manu pusi, celjos kaajaas un palaizhu, ja ir iespeejams(ja neesmu pie loga un trolejbuss nav galiigi paarbaazts, ka nav kur staaveet). BET reti kad kaads pasaka paldies. Pa 5 gadiem vareetu max uz abaam rokaam saskaitiit, cik paldies esmu sanjeemusi par palaishanu apseesties. Un to es daru ljoti biezhi. Un arii esmu pamaniijusi, ka taas babinjas uzreiz pie meiteneem klaat, lai palaizh apseesties, bet puishus un viirieshus nemaz negrasaas dziit aaraa no vietas, laikam bail dabuut pa mizu, jo sievietes ir mieriigaakas :)