Es laikam atceros labos brīžus un man ļoti palīdz apkārtējie, tuvākie cilvēki. Aprunāšanās ar viņiem ,pasēdēšana tā pavisam mierīgi un visu apdomājot. Tā kā dzīvoju pavisam netālu no jūras/pludmales,tad aizeju tur bieži pastaigāties un paklausos mūziku.
Sapurinu sevi, noskatos kādu motivējošu vai iedvesmojošu filmu (nu tādu, pēc kuras rodas vēlmie gāzt kalnus). Kaut ko pamainu sevī - kaut vai tīri vizuāli.
Domās runāju ar sevi, neļaujot čīkstēt un sūdzēties. Saku sev visu to, ko teiktu draudzenei, ja viņa būtu līdzīgā situācijā. Un atkārtoju tik daudz reizes, kamēr pielec. Neauklējos daudz ar sevi, jo zinu, ka man patīk sevi žēlot, bet nevajag ;)
47
