Izsāpēšu arī es savu sāpi... :)
Reiz iepazinos ar puisi, kurš man tik ļooti patika. Ņemot vērā to, ka man reti kurš tā pa īstam iepatīkas. Uzzinājis no manas paziņas, ka viņš man patīk, aplūkoja draugos, uzaicināja, un uzrakstīja, vai nevēlos iepazīties. Man no laimes, atvainojos, "pilnas bikses" un protams, atbildēju, ka vēlos. Tad sekoja uzaicinājums uz tikšanos, es piekritu...
Izgājām ārā, biju uztraukusies, bet laimīga, viņš arī izskatījās uztraucies, jo pēc dabas ir kautrīgs. Runājām mēs ļoti maz, tiešām ļoti maz. Bet viss likās jauki.
Pēc randiņa uzrakstīja vēstuli, ka ir bijis jauks randiņš, kaut arī daudz nerunājām... Un teica, ka noteikti sekos vēl tikšanās.
Gaidīju, gaidīju, kad mani uzaicinās vēl, bet nekā... Sekoja sarakstes apmēram reizi mēnesī, bija arī apgalvojumi, ka patīku viņam, ka tiksies kādu reizi.
Nu ir pagājuši jau vairāki mēneši, ka man neraksta, tikai aplūko mani draugos samērā bieži.
Es te katru dienu raudu, un esmu nelaimīga viņa dēļ, bet viņš laikam dzīvo laimīgs, un pat neienāk prātā mani uzaicināt vēl uz tikšanos, ja jau tā ir solījis. Nezinu kas tā ir, mīlestība, apmātība, vai vēl sazin kas... Es ļoti ciešu, jo apgalvojums, ka patīku viņam, manī raisa cerības...
Sanāca gari, bet lūdzu palīdziet man ar savu pieredzi kāpēc tas tā ir, es nespēju to izanalizēt...
Jauku atlikušo vakaru! :)
289
