Nekad nebiju domājusi, ka varētu ko šādu rakstīt kādam anonīmi, vismaz šeit noteikti ne. Vienmēr visu, kas uz sirds esmu turējusi pie sevis, pārdzīvojusi un izraudājusies vienatnē, bet nevienam neesmu stāstījusi. Ne draudzenēm, ne puisim, arī ģimenei nē. Un tieši pa to ir šis stāsts, kurš krājies jau ļoti ilgi, bet šodien laikam ir pēdējais piliens.
Man ļoti, ļoti sāp sirds ģimenes attiecību dēļ. Man vienmēr ir šķitis, ka neesmu šeit īsti iederīga un ar katru dienu par to pārliecinos arvien vairāk. Tieši mājās es jūtos kā vientuļākais cilvēks visā pasaulē - ne mēs svinam svētkus kopā, ne runājamies par to, kā pagājusi diena. Un šeit es jūtos slikti, lai gan mājām laikam vajadzētu būt mīļākajai vietai, kāda vien var būt. Jau no mazām dienām esmu radināta labi mācīties, strādāt, rūpēties par citiem, un to no visas sirds arī cenšos un daru. Bet vecāki to uzskatījuši par pašsaprotamu lietu, ka vienmēr vasarās strādāju, lai nopirktu sev rudenī apģērbu, brīvdienās palīdzu lauku darbos, lai nopelnītu kabatas naudu, lai skolā varētu paēst pusdienas. Šobrīd studēju un strādāju, jau gadu gandrīz. Dzīvoju kopā ar vecākiem, neņemu no viņiem pilnīgi neko, pati sev gatavoju ēst, pati pērku visu mācībām nepieciešamo, pati tērēju savu sapelnīto naudiņu transporta biļetēm, un visam citam, ko vien jaunai meitenei varētu ievajadzēties. Vecāki ziemassvētkos un dzimšanas iešņaudz vien saujā piecus latus, lai nu ko jaunu sev nopērku (kas man šķiet vienkārši smieklīgi, labāk būtu sagatavojuši svētku vakariņas un pirmo reizi visā dzīvē uztaisījuši zienassvētku vakaru ģimenē, kurš neaprobežojas ar dāvanu izsniegšanu) Neteikšu, ka knapinos un man trūkst naudas, lai piemēram, paēstu, nopirktu elementārākās lietas un aizbraukt uz skolu vai darbu, bet ar to arī tas aprobežojas.
Es nudien neparko nepīkstētu, ja man blakus istabā nedzīvotu māsa. Tikai gadu jaunāka. Viņa tā vietā, lai ietu strādāt, izbauda bezrūpīgas brīvdienas, vecāki viņai dod naudu, kura noteikti ir samērojama ar manu algas lielumu, un man tas tiešām grauž. Ar māsu attiecības nav sliktas, lai arī sirdsdraudzenes neesam. Mani tiešām nomāc tas, ka vecāki man nekad nav pajautājuši, vai nevajag ko nopirkt, bet māsai tiek viss. Sākot ar jaunākajiem telefoniem un beidzot ar apģērbiem, kurus es pa savu algu nekad nevarētu atļauties. Viņi pat nekad nev iedomājušies pajautāt, pa kuru laiku es izpildu visus skolas darbus, jo strādāt sanāk daudz.
Es nezinu, esmu egoiste vai nemāku novērtēt to, kas man ir, bet es nevaru bez sāpēm sirdī noskatīties uz to, kā sesdienas vakarā es mācos, domāju par to, kā rīt pamodīšos uz darbu, bet māsa tajā pat laikā pošas jaunajā kleitā un kārtējo tusiņu.
Es pat nezinu, vai gribu, lai kāda šeit ko raksta. Jo zinu, ka nekas nemainīsies. Vecākiem esmu par to ieminējusies, bet vienmēr saņemu neizpratnes pilnu skatienu - tev ir darbs, tu mācies, nesaprotam - ko vēl tev vajag. Man pat nevajag to naudu, nevajag visas tās drēbes, man pietiktu ar apjautāšanos šad tad par to kā gāja darba, pietiktu, ja kādreiz varētu pastāstīt, cik ļoti grūti ir naktīs negulēt un mācīties, lai tikai visu pagūtu. Nezinu, vienkārši ļoti sāp un sirdi vēl vairāk tieši šovakar plosa šī dziesma :
http://www.youtube.com/watch?v=IBqFmATnlII
1
