Ko Jūs darītu ja uzzinātu, ka...

man pirma meitina piedzima 19gados. ari bijam atkarigi no vecakiem, dzivojam viena maja, un es braucu pie mammas ik pa laikam. kad uzzinajam bijam soka, domajam ka bus,bet viss ok.
draugs macijas un stradaja.vecaki palidzeja.tada doma par abortu nemaz nebija.

Tās kas negrib nav satikušas savus īstos vīriešus, kad (un ja) satiks īstos, tad gribēs. Ja jūti, ka tev ir aizmugure, ja jūties otram svarīga, tad šaubas par sīci būtu minimālas. Pie tādiem secinājumiem nonācu nesen.
Un te jau minēja, ka 20gadu vecumā domā savādāk, nekā 30. Ja divdesmit gados saka fuj, tad iespējams, ka 30 teiks ko citu. Katrs mēs esam savādāks un katram vajag dzīvot savu dzīvi, nevis dresēt citus. Kaitina tās vistu mātes.
Man arī viena brauca virsū, kad pateicu, ka nevēlos pagaidām sīkos(tas bija gadus atpakaļ). Sāka skalot, ka viņai manā vecumā jau meitai bija tik un tik gadi. Kad tad es dzemdēšu, tad kad pensijā būs jāiet, ka bērniem vajagot jaunus vecākus. Man po, ne jau viņa tos audzinās.

Priecātos. Jā, varbūt apstākļi nav ideāli utt, bet es priecātos. Plānā mums ar vīrieti bērniņš vēl 2-3 gadus nav, bet, ja pieteiktos tagad, tad būtu tagad :)

Par tām, kas kristu izmisumā, ja paliktu stāvoklī un tām, kas "noliek" tās, kas nevēlas bērnus un ir kategoriski pret abortiem - Šajā diskusijā tika jautāts, ko darītu, ja uzzinātu. Nekur nav teikts, ka bērnu negribētājām gadīsies palikt stāvoklī un taisīt abortu, tāpēc man drusku pārspīlēta šķiet šo meiteņu "nolikšana". Novēlu tām, kas bērnus nevēlas, gana labi izsargāties, lai pie bērniem arī netiktu.

Naziic-man sis prieks jaaatliek uz naakoso dziivi!:)

emmanuelle ko netaisi? :D

Es buutu loti prieciiga!Mans sapnis vienmeer ir bijusi meitina!Es tagad iedomaajos -mazu Emmanuellinu !:)

Patreiz būtu šokā,bet es zinu to,ka es tagad nu nekādi nevarētu palikt stāvoklī,jo nav ar ko :D

Piedzītu no visiem potenciāliem tēviem sāpju naudu un morālo kompensāciju, uztaisītu abortu un aizbrauktu neplānotā ceļojumā, ko tur raudāt! :D

Es laikam raaaudaatu daudz un ilgi. Bet tas normaali, es vispaar raudu daudz in general. No saakuma buutu shokaa. U es nezinu vai taisiitu abortu vai nee. Tieshaam nezinu. Man pat nav kaartiiga darba, jaapabeidz maaciibas (lai gan sho jau var vienmeer paspeet). Draugs tagad arii saacis maaciities, pats knapi savelk galus. Es nezinu, buutu apjukusi.

stellaglmr, nesāc pirms laika stresot par liekajiem kg, tie nebūt nav visām pēc dzemdībām. Tas ir pilnīgi normāli, ka galvā ir putra, šaubas, neskaidrības, nesaproti, ko darīt, varbūt nedarīt, kad un ko sākt utt. Arī es sākumā nespēju priecāties, tas prieks, ko jutu, bija minimāls, drīzāk apradu ar domu, sāku pierast pie jaunās lomas. Visi apsveica, stāstīja, cik ļoti priecājas, dalījās ar emocijām un sadzīviskām situācijām, kad viņu ģimenēs ienāca mazie, jautāja, kā es jūtos. Ar samocītu smaidu tēloju, ka viss ir labi, ka man milzīgs prieks, lai gan patiesībā gribēju saritināties zem segas un lai visi liek man mieru. Vienīgās domas galvā bija par to, ka es ne velna nezinu, kas jādara ar mazu bērnu, nevarēju noticēt, ka tas nav sapnis, tas tiešām notiek ar mani, līdzšinējā dzīve mainīsies līdz nepazīšanai. skatījos uz grūtniecēm ar lieliem vēderiem, cik viņas bezrūpīgas, priecīgas, smejas, joko. Nosodīju sevi par to, ka nepriecājos tā pa īstam, jo nebija par ko. Burtiski vienā dienā viss mainījās. Uz labo pusi.
Izrunājies ar vīru, godīgi pasaki visu, kas un kā. It īpaši par noskaņojuma svārstībām. Ja gribi, lai tādā brīdī viņš samīļo, tad dari to zināmu, ja ne, tad saki, lai brīžos, kad ''veras ciet'', gribi, lai liek mieru. Jo labāk viņš sapratīs, kas tev galvā notiek, jo mazāk vainīgs jutīsies par to, ka nespēj palīdzēt. Bet tomēr, rēķinies, ka vīrieši par visiem 100 nespēj izprast, kas mums darās galvā, jo mēs pašas to pat nespējam.

Īstenībā, jā. Piekrītu, ka tās ir bailes no visa... ko nespēju ietekmēt, kontrolēt un paredzēt.
Pauze - problēma ir tā, ka es nemāku ieturēt pauzes. Ir mērķi, ir plāni, ir lietu un darba kārtība - ja kaut kas noiet greizi un neizdodas, es to uztveru ārkārtīgi smagi. Apzinoties to, ka būšu piesieta kaut kam ārpus savām pašizaugsmes ambīcijām pārņem sajūta, ka būšu kā pašas mamma - mūžam strādāšu par kasieri un lepoties nebūs dzīvē ar ko. Tāda liela nolemtības sajūta.

Bet visam tam pāri stāv grūtniecības perioda atstātās sekas. Ar liekajiem kilogramiem vēl var cīnīties, bet kas ar visu pārējo??? Nezinu, tas viss kopā veido tādu putru gavā, ka rezutātā nonāku pie secinājuma - lai radītu jaunu dzīvību ir nepieciešams ziedot savējo. Un es neesmu tam visam gatava.

Un neviens tā pa lielam nesaprot. Visi saka - jāpricājas, jālepojas vēl nez ko. Bet es to uztveru kā kaut kādu slogu. Ļaunākais ir tas, ka mana depresija ietekmē ļoti smagi arī manu vīru, kurš jūtas vainīgs un priecīgs un vispār nesaprot ko tagad vairs iesākt. Es nezinu, kā lai ar visu to tiek galā - savu galvu un emocijām.

pati uzskatu, ka tas ir sākums mana privātuma, izglītības, plānu un visa cita beigām.
Jūtos depresīva, jūtos drīzāk tā - ka tas būtu sods, nekā dāvana.

taas nav beigas, bet driizaak gan pauze uz neilgu laicinju. jo lielaaks beerns paliek, jo vairaak laika sev atliks. kaa arii gruutnieciibas hormoni speelee jokus - kljuustam emocionaalaakas, juutiigaakas, visu uztveram saasinaati. man pashaa gruutniecibas saakumaa vispaar noskanjojums mainiijaas ik peec 5 minuuteem no ljoti depresiiva un aarkaartiigi prieciigu, kaa arii protams,ir bailes par to, vai speeshu tikt ar visu galaa. paldies draudzeneem, kuras mani apskaidroja, ka tas ir normaali gaidot mazuli. taa nav beerna negribeeshana, bet bailes no nezinaamaa. ja esi cilveeks, kam patiik buut noteiceejam paar visu, kas notiek dziivee, tad var paraadiities panika, jo ar beernu gadaas situaacijas, kas ir aarpus kontroles, bet nekas tragisks patiesiibaa nav, ja laikus visam sagatavojaas un pieiet tam ar veesu praatu. veiksmi.

raudāt neraudātu, bet priecīga arī nebūtu, uztvertu to kā apgrūtinājumu.. un vel jāiznēsā viņš 9mēneši, tad dzemdības.. ui traki nobijusies būtu,bet vairāk sliecos ka paturētu.

Raudātu,raudātu un vēlreiz raudātu.Taisītu abortu.

Neizsakāmi priecātos!!!:)
Man ir jau 25 gadi un jūtos pat ļoti nobriedusi bērniņam. :)
Dzīve ir sakārtota- savs mājoklis, darbs ar labu algu :)
Tikai mans draugs baidās no bērniem- nav bijusi saskare ar maziem bērniem, nav pat rokas turējis u.t.t..un tuvākajā laikā neplāno kļūt par tēvu :D Es tikai gaidu dienu kad viņš būs gatavs...:)

Ja šobrīd uzzinātu, man tas būtu šoks pirmām kārtām, jo neko tādu negaidu un uz to pagaidām netiecos.
No otras puses, sen ir laiks.

Šis jautājums man vēl vakar bija aktuāls.
Vīrietis atgādināja, ka man jau pāris dienas kavējas m-reizes. (Esam kopā pavisam neilgi un šoreiz tiešām bija pamats uztraukumam, jo seksa laikā bija gadījušās šādas tādas ķibeles.)
Tieši viņš bija tas, kurš jautāja, ka ja es uzzināšu, ka esmu stāvoklī, vai vēlētos bērniņu paturēt. Viņa atbilde bija apstiprinoša, viņš sāka runāt par bērnu vārdiņiem utt., kamēr es apstulbu, jo tiešām pat nezinu, ko darītu.
No vienas puses - man ir skola, darbs, t.s. piecgades plāns pat sastādīts, bet no otras puses - tās ir tikai atrunas.

Es uzskatu, ka labāk aborts, nekā Patrīcijas minētais gadījums. Tāpēc es nekad nenosodīšu abortus un sievietes, kuras izvēlas tos veikt. Labāk tā, nekā tāda attieksme pret bērnu un tādi teksti.
Ja es šobrīd uzzinātu...tiešām nezinu, ko darītu. Pats par sevi saprotams, ka nenoklusētu to vīrietim, taču nav ne jausmas, ko mēs izlemtu darīt. Protams, šobrīd nav īstais laiks bērnam, tādēļ labprātīgi par bērna radīšanu šobrīd nedomājam. Taču, ja gadītos, tad kopīgi ar vīrieti izdomātu, ko darīt.

diemžēl man arī ir zināma meitene, kurai nesen māte pateica līdzīgi kā Patrīcijas piemērā..drausmīgi vispār

stellaglmr, Tev pašai ar sevi jātiek galā. Tik lūdzu nekad nevaino bērnu, ka viņš ir kaut ko izjaucis tavā dzīvē.
Es šobrīd redzu, kā māte savai meitai, kurai ir tikai 13 gadi pasaka:"Es Tevi ienīstu, Tu izbojāji manu dzīvi." Meitene ļoti pārdzīvo un vairs negrib savu māti pat redzēt.