Ko Jūs darītu ja uzzinātu, ka...

Patrīcija - es arī ļoti vēlos, lai šīs sajūtas mainītos, bet šobrīd es vienkārši nespēju sevi piespiest. Tā kā jautājums bija par pirmajām izjūtām un diskusija diez gan asa, lasot nonācu pie secinājuma, ka pati nespēju samierināties nedz ar faktu, nedz ar to kā jūtos tā visa sakarā. Ne bērns, ne vīrs nav vainīgs. Es vienkārši savā dzīvē visu esmu gaidījusi/redzējusi savādāk.

stellaglmr, es tiešām no sirds ceru, ka grūtniecības laikā vai arī brīdī, kad Tev iedos rokās mazo tava mīlestība/doma mainīsies.

Aizvakar uzzināju. Nezinu, vīrs priecājas. Bet pati bērnus nemīlu - ne savus, ne svešus. Ar izņēmumu - brālis un māsa. Priecājos par tām, kuras spēj izjust sevī tik lielu vēlmi pēc bērniem, bet pati uzskatu, ka tas ir sākums mana privātuma, izglītības, plānu un visa cita beigām.
Jūtos depresīva, jūtos drīzāk tā - ka tas būtu sods, nekā dāvana. Bet tāda dzīve, ko tur daudz.

Es nesaku, ka nespētu izjust patiku pret šo Ņēmēju (jo bērns visu ņem), tomēr redzot visus riņķī redzu, ka es neesmu sajūsmā - droši varu teikt, ka visi citi viņu mīlēs vairāk, nekā es pati. Es vienkārši neesmu lielas ģimenes tīkotāja. Tas bija kaut kas ar ko bija nepieciešams rēķināties pirms precējos, jo šobrīd jūtos atbildīga arī vīra priekšā.

No sākuma pārliecinātos vairākkārtīgi, tad raudātu, domātu kā lai pabeidzu skolu. Tad nomierinātos, pateiktu puisim, kurš noteikti būtu ļoti priecīgs. Beigu beigās būtu ļoti priecīga. Man vienu brīd bija uznācis ''melnais'', kad gribēju vienkārši aizmirst visu un palikt stāvoklī, izmocīt ar visu skolu, bet nu pārgāja, tagad gan pēc gadiem trīs toč gribu.

laikam esmu strauji pieaugusi, jo pirms gada būtu kritusi izmisumā, bet tagad pat to gribētu. bet es par to vēl dažus gadus nedomāšu, jo mans draugs tomēr ir jaunāks par mani un es zinu, ka viņš vēl bērnus negrib, kas arī puišiem tajā vecumā ir normāli

man šķiet, ka pēdējā laikā daudzi apstākļi mainījušies bērnam par labu. tāpēc domāju, ka lielākajai daļai meiteņu, kas nepriecātos par bērnu, vienkārši šobrīd nav īsto apstākļu -- patstāvīgu attiecību, atsevišķas dzīvesvietas, materiālā nodrošinājuma, ģimenes atbalsta utt. ja man to nebūtu, es arī, iespējams, domātu citādi

Bet vispār ģimenes sakarā visforšāk, kad tās naudas dēļ, kas sirdi nesilda sāk rasties nepārtraukti ģimenes strīdi. Un cik gan laulības ir izjukušas, jo kāds sāk mazāk pelnīt, hmm? :) Vienu dienu tev tava sieviņa silda sirdi, nākamajā jau pārmet, ka viņas gadu nav sev jaunas drēbes pirkusi. Vēl jaukāk, ja to dara tavs bērns-tīnis, kurš saka, ka kaimiņu Pēterim ir iPhone, bet viņam nē un tu esi lūzeris, jo nepērc viņam to.
Ai, vienmēr mani tā uzjautrina šīs materiālā noliedzējas. :)

Es esmu vel jauna, studeju., bet es priecatos, ja godigi. Es ticu, ka visam ir savs iemesls :)

Ieva, man nauda silda sirdi. Mani tik bieži dzīvē ir piekāsuši cilvēki, ka nauda vismaz, vienmēr ir uzticīga un tā pret visiem izturas vienādi, nav nekādu mīluļu un mazāk mīlētu. :) Es vienmēr esmu tāda bijusi, ka ģimene nav interesējusi, īsti nesaprotu kāpēc tu centies uzspiest citiem savu viedokli.

es noteikti gribētu taisīt abortu,(nejūtos gatava bērnam,neesmu izkarojusi savu vietu darba lauciņā,derētu pamācīties un iekārtoties dzīvē),bet nezinu vai es to patiešām varētu izdarīt.

Ieva - naudiņa silda sirsniņu, ja esi kanāriju salās vai kādā citā eksotiskā ceļojumā un guli pie okeāna vai viesnīcas baseina. :d

"Visi, kam ir bērni, ir neveiksminieki un stulbeņi, kas nemāk izsargāties vai savlaicīgi veikt abortu" vispār nekad dzīvē nekad neesmu dzirdējusi šo summer teikto. Nekad. Visas slavenības dzemdē bērnus vienu pēc otra. Ar to es nedomāju, ka slavenības ir kāds rādītājs, bet gan to, ka tādā veidā pat tīņu smadzenes nav izskalotas un nav tā, ka sēž kaut kādas rokzvaigznes ar cigareti mutē un saka, ka bērni nav stilīgi, bet striptīza klubi un heroīns - ir.
Es esmu dzirdējusi to teikto tikai par ļoti jauniem vecākiem, un es uzskatu, ka ir liela daļa patiesības, bet šajā tēmā gan neiedziļināšos, jo negribu lai apmētā ar akmeņiem, ķieģeļiem un citiem smagiem priekšmetiem. :) Karjeristu uzskatā būt jaunam un ar bērniem, ir slikti, bet ne jau būt vispār ar bērniem ir slikti, bet tas jau ir citādāk. Pēc tam - kaut vai 15 bērnus, ja esi nodrošināts un spēj atļauties.
Un es nezinu, visiem man zināmajiem turīgajiem cilvēkiem ir vidēji 3 bērni. Reti kuram viens. Tie viens un divi parasti ir tiem, kas nevar vairāk atļauties. Nesaku to kaut kā negatīvi, bet man šķiet, ka teksts "1-2 bērni nav retums" tomēr ir attiecināms, par laimi uz to, ka cilvēki vairāk domā kā uzturēs bērnus, jo nesūtīs jau ar sevi uz VEF strādāt. :)

Es norautu šoku! Bet aiz laimes nezinātu, kur likties. Domāju, ka bērniņš ir sievietes lielākā dāvana! Jebkurā vecumā! Dažām ātrāk jākļūst pieauguša'm dažas atkal sāk justies jaunākas.. Lai arī man nav patstāvīgu attecību un tas bērniņš būtu "gadījies"- tā būtu man lielākā laime manos 24 un ja aī būtu jaunāka..
Karjeristes atcerieties- nauda sirsniņu nesilda!

Man bērni paši kā tādi patīk, gan vairāk no kādiem 2iem gadiem, sakars ir bijis daudz, esmu gan ārstējusi sīci, gan spēlējusi futbolu, pat auklējusi 3gadnieku veselu pusgadu gandrīz diendienā bet nu.. Nesaprotu, kas tas ir - citu bērni man patīk, bet, iedomājoties par savu - AK, DIEVS. Es nevaru iedomāties. Varbūt pēc 3 gadiem vai četriem vai 10.. :D

Ar mani ir vienkārši - bērni nepatīk.
Tas izsaka daudz. :)

Rīcības plāns? Aborts. Es joprojām sevi uzskatu par bērnu, viss, kas man prātā ir izglītība, ceļošana, atpūta, un es nespēju pat par puķēm podiņos parūpēties. Nevēlos būt atbildīga par kādu. Bērns ir pilnīgi izslēgts, skaidri zinu, ka neatstātu nekādā gadījumā. Šajā ziņā varu būt kategoriska, jo ļoti labi sevi zinu, zinu savu dzīvesveidu šobrīd un to, cik nepieaugusi es esmu salīdzinot ar citām savām vienaudzēm.
No bērniem vispār ikdienā izvairos, nekad neesmu ne auklējusi, ne palikusi ar kādu vienatnē, nepatīk un nezinu kas ar viņiem jādara. Ģimene un attiecības vispār īpaši neinteresē.

Es tomēr nebūtu tik kategoriska gan no vienas, gan otras puses. Un, meitenes, tas taču ir tikai forums, nevis reālā dzīve, kur tas "fuj, nekad mūžā!" var pieņemt pavisam citus apveidus. Jūs dažreiz to visu tik burtiski tulkojat, ka bail paliek, kā jums tās sirsniņas iztur šo forumu lasīt.
Un nevajag draudēt vai izteikt nožēlu, taču zināt kāds ir lēciens garīgajā ziņā no 20 līdz 30 gadiem. 22 gados būs "fuj" un 28 gados bērnu gribēsies kā ēst. Tā ir bioloģija un, loģiski domājot, kur tās meitenes paliks? Sadzemdēs, vismaz lielākā daļa. Un kāpēc jūs uztrauc vientuļu cilvēku liktenis? Jūs īpaši nemaz tas nerausta, vienkārši tas ir emocionāli labs pretarguments: "Nedzemdēsi, nosprāgsi viens!". Būs arī kāds kriskītis, kas dzemdēs pēdējā brīdī vai bērnu nebūs nemaz. Varbūt kāds adoptēs? Kas zin. Ļaujiet dzīvot dažādiem cilvēkiem pasaulē.

Kādu nedēļu būtu apstulbusi, līdz galam nenoticētu. Mēģinātu aprast ar faktu.
Tad ieslēgtos loģiskā domāšana. Paziņotu to bērna tēvam. Lielā mērā tālākā rīcība būtu atkarīga no viņa. Pēc gadiem diviem tas būtu atkarīgs tikai no manis, jo tas būtu ideāls laiks bērniņa laišanai pasaulē. (gadu, dzīvesveida, prāta ziņā)

varbūt LV nav tieši tādas pieejamas

blackperl - ne tikai, draudzenei jau 2. gadu ir, NL lika, un viņa pavisam noteikti nav dzemdējusi

vistrakākais ir Ziemassvētkus un citus svētkus pavadīt vienam, ka jau teica, Summer. man nesen radinieks teica, ka viņam ir labi, vinam ir bērni ar ko parunāt, bet ja tev nebūs bērnu , var pienakt bridis , kad nebūs ar ko parunāt..