Ko Jūs darītu ja uzzinātu, ka...

Īstenībā, jā. Piekrītu, ka tās ir bailes no visa... ko nespēju ietekmēt, kontrolēt un paredzēt.
Pauze - problēma ir tā, ka es nemāku ieturēt pauzes. Ir mērķi, ir plāni, ir lietu un darba kārtība - ja kaut kas noiet greizi un neizdodas, es to uztveru ārkārtīgi smagi. Apzinoties to, ka būšu piesieta kaut kam ārpus savām pašizaugsmes ambīcijām pārņem sajūta, ka būšu kā pašas mamma - mūžam strādāšu par kasieri un lepoties nebūs dzīvē ar ko. Tāda liela nolemtības sajūta.

Bet visam tam pāri stāv grūtniecības perioda atstātās sekas. Ar liekajiem kilogramiem vēl var cīnīties, bet kas ar visu pārējo??? Nezinu, tas viss kopā veido tādu putru gavā, ka rezutātā nonāku pie secinājuma - lai radītu jaunu dzīvību ir nepieciešams ziedot savējo. Un es neesmu tam visam gatava.

Un neviens tā pa lielam nesaprot. Visi saka - jāpricājas, jālepojas vēl nez ko. Bet es to uztveru kā kaut kādu slogu. Ļaunākais ir tas, ka mana depresija ietekmē ļoti smagi arī manu vīru, kurš jūtas vainīgs un priecīgs un vispār nesaprot ko tagad vairs iesākt. Es nezinu, kā lai ar visu to tiek galā - savu galvu un emocijām.

stellaglmr, nesāc pirms laika stresot par liekajiem kg, tie nebūt nav visām pēc dzemdībām. Tas ir pilnīgi normāli, ka galvā ir putra, šaubas, neskaidrības, nesaproti, ko darīt, varbūt nedarīt, kad un ko sākt utt. Arī es sākumā nespēju priecāties, tas prieks, ko jutu, bija minimāls, drīzāk apradu ar domu, sāku pierast pie jaunās lomas. Visi apsveica, stāstīja, cik ļoti priecājas, dalījās ar emocijām un sadzīviskām situācijām, kad viņu ģimenēs ienāca mazie, jautāja, kā es jūtos. Ar samocītu smaidu tēloju, ka viss ir labi, ka man milzīgs prieks, lai gan patiesībā gribēju saritināties zem segas un lai visi liek man mieru. Vienīgās domas galvā bija par to, ka es ne velna nezinu, kas jādara ar mazu bērnu, nevarēju noticēt, ka tas nav sapnis, tas tiešām notiek ar mani, līdzšinējā dzīve mainīsies līdz nepazīšanai. skatījos uz grūtniecēm ar lieliem vēderiem, cik viņas bezrūpīgas, priecīgas, smejas, joko. Nosodīju sevi par to, ka nepriecājos tā pa īstam, jo nebija par ko. Burtiski vienā dienā viss mainījās. Uz labo pusi.
Izrunājies ar vīru, godīgi pasaki visu, kas un kā. It īpaši par noskaņojuma svārstībām. Ja gribi, lai tādā brīdī viņš samīļo, tad dari to zināmu, ja ne, tad saki, lai brīžos, kad ''veras ciet'', gribi, lai liek mieru. Jo labāk viņš sapratīs, kas tev galvā notiek, jo mazāk vainīgs jutīsies par to, ka nespēj palīdzēt. Bet tomēr, rēķinies, ka vīrieši par visiem 100 nespēj izprast, kas mums darās galvā, jo mēs pašas to pat nespējam.

Es laikam raaaudaatu daudz un ilgi. Bet tas normaali, es vispaar raudu daudz in general. No saakuma buutu shokaa. U es nezinu vai taisiitu abortu vai nee. Tieshaam nezinu. Man pat nav kaartiiga darba, jaapabeidz maaciibas (lai gan sho jau var vienmeer paspeet). Draugs tagad arii saacis maaciities, pats knapi savelk galus. Es nezinu, buutu apjukusi.

Piedzītu no visiem potenciāliem tēviem sāpju naudu un morālo kompensāciju, uztaisītu abortu un aizbrauktu neplānotā ceļojumā, ko tur raudāt! :D

Patreiz būtu šokā,bet es zinu to,ka es tagad nu nekādi nevarētu palikt stāvoklī,jo nav ar ko :D

Es buutu loti prieciiga!Mans sapnis vienmeer ir bijusi meitina!Es tagad iedomaajos -mazu Emmanuellinu !:)

emmanuelle ko netaisi? :D

Naziic-man sis prieks jaaatliek uz naakoso dziivi!:)

Priecātos. Jā, varbūt apstākļi nav ideāli utt, bet es priecātos. Plānā mums ar vīrieti bērniņš vēl 2-3 gadus nav, bet, ja pieteiktos tagad, tad būtu tagad :)

Par tām, kas kristu izmisumā, ja paliktu stāvoklī un tām, kas "noliek" tās, kas nevēlas bērnus un ir kategoriski pret abortiem - Šajā diskusijā tika jautāts, ko darītu, ja uzzinātu. Nekur nav teikts, ka bērnu negribētājām gadīsies palikt stāvoklī un taisīt abortu, tāpēc man drusku pārspīlēta šķiet šo meiteņu "nolikšana". Novēlu tām, kas bērnus nevēlas, gana labi izsargāties, lai pie bērniem arī netiktu.

Tās kas negrib nav satikušas savus īstos vīriešus, kad (un ja) satiks īstos, tad gribēs. Ja jūti, ka tev ir aizmugure, ja jūties otram svarīga, tad šaubas par sīci būtu minimālas. Pie tādiem secinājumiem nonācu nesen.
Un te jau minēja, ka 20gadu vecumā domā savādāk, nekā 30. Ja divdesmit gados saka fuj, tad iespējams, ka 30 teiks ko citu. Katrs mēs esam savādāks un katram vajag dzīvot savu dzīvi, nevis dresēt citus. Kaitina tās vistu mātes.
Man arī viena brauca virsū, kad pateicu, ka nevēlos pagaidām sīkos(tas bija gadus atpakaļ). Sāka skalot, ka viņai manā vecumā jau meitai bija tik un tik gadi. Kad tad es dzemdēšu, tad kad pensijā būs jāiet, ka bērniem vajagot jaunus vecākus. Man po, ne jau viņa tos audzinās.

man pirma meitina piedzima 19gados. ari bijam atkarigi no vecakiem, dzivojam viena maja, un es braucu pie mammas ik pa laikam. kad uzzinajam bijam soka, domajam ka bus,bet viss ok.
draugs macijas un stradaja.vecaki palidzeja.tada doma par abortu nemaz nebija.