Ko Jūs darītu ja uzzinātu, ka...

"Visi, kam ir bērni, ir neveiksminieki un stulbeņi, kas nemāk izsargāties vai savlaicīgi veikt abortu" vispār nekad dzīvē nekad neesmu dzirdējusi šo summer teikto. Nekad. Visas slavenības dzemdē bērnus vienu pēc otra. Ar to es nedomāju, ka slavenības ir kāds rādītājs, bet gan to, ka tādā veidā pat tīņu smadzenes nav izskalotas un nav tā, ka sēž kaut kādas rokzvaigznes ar cigareti mutē un saka, ka bērni nav stilīgi, bet striptīza klubi un heroīns - ir.
Es esmu dzirdējusi to teikto tikai par ļoti jauniem vecākiem, un es uzskatu, ka ir liela daļa patiesības, bet šajā tēmā gan neiedziļināšos, jo negribu lai apmētā ar akmeņiem, ķieģeļiem un citiem smagiem priekšmetiem. :) Karjeristu uzskatā būt jaunam un ar bērniem, ir slikti, bet ne jau būt vispār ar bērniem ir slikti, bet tas jau ir citādāk. Pēc tam - kaut vai 15 bērnus, ja esi nodrošināts un spēj atļauties.
Un es nezinu, visiem man zināmajiem turīgajiem cilvēkiem ir vidēji 3 bērni. Reti kuram viens. Tie viens un divi parasti ir tiem, kas nevar vairāk atļauties. Nesaku to kaut kā negatīvi, bet man šķiet, ka teksts "1-2 bērni nav retums" tomēr ir attiecināms, par laimi uz to, ka cilvēki vairāk domā kā uzturēs bērnus, jo nesūtīs jau ar sevi uz VEF strādāt. :)

Ieva - naudiņa silda sirsniņu, ja esi kanāriju salās vai kādā citā eksotiskā ceļojumā un guli pie okeāna vai viesnīcas baseina. :d

es noteikti gribētu taisīt abortu,(nejūtos gatava bērnam,neesmu izkarojusi savu vietu darba lauciņā,derētu pamācīties un iekārtoties dzīvē),bet nezinu vai es to patiešām varētu izdarīt.

Ieva, man nauda silda sirdi. Mani tik bieži dzīvē ir piekāsuši cilvēki, ka nauda vismaz, vienmēr ir uzticīga un tā pret visiem izturas vienādi, nav nekādu mīluļu un mazāk mīlētu. :) Es vienmēr esmu tāda bijusi, ka ģimene nav interesējusi, īsti nesaprotu kāpēc tu centies uzspiest citiem savu viedokli.

Es esmu vel jauna, studeju., bet es priecatos, ja godigi. Es ticu, ka visam ir savs iemesls :)

Bet vispār ģimenes sakarā visforšāk, kad tās naudas dēļ, kas sirdi nesilda sāk rasties nepārtraukti ģimenes strīdi. Un cik gan laulības ir izjukušas, jo kāds sāk mazāk pelnīt, hmm? :) Vienu dienu tev tava sieviņa silda sirdi, nākamajā jau pārmet, ka viņas gadu nav sev jaunas drēbes pirkusi. Vēl jaukāk, ja to dara tavs bērns-tīnis, kurš saka, ka kaimiņu Pēterim ir iPhone, bet viņam nē un tu esi lūzeris, jo nepērc viņam to.
Ai, vienmēr mani tā uzjautrina šīs materiālā noliedzējas. :)

laikam esmu strauji pieaugusi, jo pirms gada būtu kritusi izmisumā, bet tagad pat to gribētu. bet es par to vēl dažus gadus nedomāšu, jo mans draugs tomēr ir jaunāks par mani un es zinu, ka viņš vēl bērnus negrib, kas arī puišiem tajā vecumā ir normāli

man šķiet, ka pēdējā laikā daudzi apstākļi mainījušies bērnam par labu. tāpēc domāju, ka lielākajai daļai meiteņu, kas nepriecātos par bērnu, vienkārši šobrīd nav īsto apstākļu -- patstāvīgu attiecību, atsevišķas dzīvesvietas, materiālā nodrošinājuma, ģimenes atbalsta utt. ja man to nebūtu, es arī, iespējams, domātu citādi

No sākuma pārliecinātos vairākkārtīgi, tad raudātu, domātu kā lai pabeidzu skolu. Tad nomierinātos, pateiktu puisim, kurš noteikti būtu ļoti priecīgs. Beigu beigās būtu ļoti priecīga. Man vienu brīd bija uznācis ''melnais'', kad gribēju vienkārši aizmirst visu un palikt stāvoklī, izmocīt ar visu skolu, bet nu pārgāja, tagad gan pēc gadiem trīs toč gribu.

Aizvakar uzzināju. Nezinu, vīrs priecājas. Bet pati bērnus nemīlu - ne savus, ne svešus. Ar izņēmumu - brālis un māsa. Priecājos par tām, kuras spēj izjust sevī tik lielu vēlmi pēc bērniem, bet pati uzskatu, ka tas ir sākums mana privātuma, izglītības, plānu un visa cita beigām.
Jūtos depresīva, jūtos drīzāk tā - ka tas būtu sods, nekā dāvana. Bet tāda dzīve, ko tur daudz.

Es nesaku, ka nespētu izjust patiku pret šo Ņēmēju (jo bērns visu ņem), tomēr redzot visus riņķī redzu, ka es neesmu sajūsmā - droši varu teikt, ka visi citi viņu mīlēs vairāk, nekā es pati. Es vienkārši neesmu lielas ģimenes tīkotāja. Tas bija kaut kas ar ko bija nepieciešams rēķināties pirms precējos, jo šobrīd jūtos atbildīga arī vīra priekšā.

stellaglmr, es tiešām no sirds ceru, ka grūtniecības laikā vai arī brīdī, kad Tev iedos rokās mazo tava mīlestība/doma mainīsies.

Patrīcija - es arī ļoti vēlos, lai šīs sajūtas mainītos, bet šobrīd es vienkārši nespēju sevi piespiest. Tā kā jautājums bija par pirmajām izjūtām un diskusija diez gan asa, lasot nonācu pie secinājuma, ka pati nespēju samierināties nedz ar faktu, nedz ar to kā jūtos tā visa sakarā. Ne bērns, ne vīrs nav vainīgs. Es vienkārši savā dzīvē visu esmu gaidījusi/redzējusi savādāk.

stellaglmr, Tev pašai ar sevi jātiek galā. Tik lūdzu nekad nevaino bērnu, ka viņš ir kaut ko izjaucis tavā dzīvē.
Es šobrīd redzu, kā māte savai meitai, kurai ir tikai 13 gadi pasaka:"Es Tevi ienīstu, Tu izbojāji manu dzīvi." Meitene ļoti pārdzīvo un vairs negrib savu māti pat redzēt.

diemžēl man arī ir zināma meitene, kurai nesen māte pateica līdzīgi kā Patrīcijas piemērā..drausmīgi vispār

Es uzskatu, ka labāk aborts, nekā Patrīcijas minētais gadījums. Tāpēc es nekad nenosodīšu abortus un sievietes, kuras izvēlas tos veikt. Labāk tā, nekā tāda attieksme pret bērnu un tādi teksti.
Ja es šobrīd uzzinātu...tiešām nezinu, ko darītu. Pats par sevi saprotams, ka nenoklusētu to vīrietim, taču nav ne jausmas, ko mēs izlemtu darīt. Protams, šobrīd nav īstais laiks bērnam, tādēļ labprātīgi par bērna radīšanu šobrīd nedomājam. Taču, ja gadītos, tad kopīgi ar vīrieti izdomātu, ko darīt.

Šis jautājums man vēl vakar bija aktuāls.
Vīrietis atgādināja, ka man jau pāris dienas kavējas m-reizes. (Esam kopā pavisam neilgi un šoreiz tiešām bija pamats uztraukumam, jo seksa laikā bija gadījušās šādas tādas ķibeles.)
Tieši viņš bija tas, kurš jautāja, ka ja es uzzināšu, ka esmu stāvoklī, vai vēlētos bērniņu paturēt. Viņa atbilde bija apstiprinoša, viņš sāka runāt par bērnu vārdiņiem utt., kamēr es apstulbu, jo tiešām pat nezinu, ko darītu.
No vienas puses - man ir skola, darbs, t.s. piecgades plāns pat sastādīts, bet no otras puses - tās ir tikai atrunas.

Ja šobrīd uzzinātu, man tas būtu šoks pirmām kārtām, jo neko tādu negaidu un uz to pagaidām netiecos.
No otras puses, sen ir laiks.

Neizsakāmi priecātos!!!:)
Man ir jau 25 gadi un jūtos pat ļoti nobriedusi bērniņam. :)
Dzīve ir sakārtota- savs mājoklis, darbs ar labu algu :)
Tikai mans draugs baidās no bērniem- nav bijusi saskare ar maziem bērniem, nav pat rokas turējis u.t.t..un tuvākajā laikā neplāno kļūt par tēvu :D Es tikai gaidu dienu kad viņš būs gatavs...:)

Raudātu,raudātu un vēlreiz raudātu.Taisītu abortu.

raudāt neraudātu, bet priecīga arī nebūtu, uztvertu to kā apgrūtinājumu.. un vel jāiznēsā viņš 9mēneši, tad dzemdības.. ui traki nobijusies būtu,bet vairāk sliecos ka paturētu.

pati uzskatu, ka tas ir sākums mana privātuma, izglītības, plānu un visa cita beigām.
Jūtos depresīva, jūtos drīzāk tā - ka tas būtu sods, nekā dāvana.

taas nav beigas, bet driizaak gan pauze uz neilgu laicinju. jo lielaaks beerns paliek, jo vairaak laika sev atliks. kaa arii gruutnieciibas hormoni speelee jokus - kljuustam emocionaalaakas, juutiigaakas, visu uztveram saasinaati. man pashaa gruutniecibas saakumaa vispaar noskanjojums mainiijaas ik peec 5 minuuteem no ljoti depresiiva un aarkaartiigi prieciigu, kaa arii protams,ir bailes par to, vai speeshu tikt ar visu galaa. paldies draudzeneem, kuras mani apskaidroja, ka tas ir normaali gaidot mazuli. taa nav beerna negribeeshana, bet bailes no nezinaamaa. ja esi cilveeks, kam patiik buut noteiceejam paar visu, kas notiek dziivee, tad var paraadiities panika, jo ar beernu gadaas situaacijas, kas ir aarpus kontroles, bet nekas tragisks patiesiibaa nav, ja laikus visam sagatavojaas un pieiet tam ar veesu praatu. veiksmi.