Ko Jūs darītu ja uzzinātu, ka...

Cilvēkam ir mistika tieksme meklēt augstāku spēku, neglābjama izvairīšanās no atbildības, bet nu ok, ne par to ir stāsts. Kāpēc citam piesakās bērns ar visu OK? Jo nekas nav 100%! Arī kontracepcija. Un varbūt nevajag vienmēr visu novelt uz likteni, jo kādreiz(ļoti bieži), visam ir medicīniska rakstura skaidrojums - arī šeit - OK vienkārši neiedarbojās. Bet, ja patīk celt dažādas teorijas, meklēt jēgas - kāpēc ne. ;)

Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī sajuku prātā. Uztraucos par to kā būs u.t.t. Abortu taisīt negribēju.
Ar laiku visas lietas nokārtojās, bet man ir ļoti žēl, ka nevarēju izbaudīt bērniņa gaidīšanas laiku, jo visu laiku biju nemitīgā stresā. Tagad priecājos par mazo peciņu. Ja uzzinātu, ka tgd esmu stāvoklī, es nobeigtos uz līdzenas vietas, jo bērnus kādus 10 gadus noteikti negribu, bet ja tomēr uzrastos - paturētu:)

Mana pirmā doma būtu, kur lai dabū naudu. Vīrieša viedoklis man būtu diez gan mazsvarīgs, protams, ideāli, ja viņš priecātos. Bet galvenais būtu nauda, lai mazajam nekā netrūkst. Abortu netaisītu. Sāktu lasīt visādas izglītojošās grāmatas par bērna audzināšanu utt. Zinu, ka vecāki priecātos par vēl vienu mazbērnu. Tētis jau visu laiku čīkst, ka no 2 vecākām meitām ir jau mazbērns, ka man ar vajagot :D Tik man nav attiecību, un ja būs, es likšu spirāli.

oi meitenes,,,,lasot shos textus esmu vienkarshi shokaa...
kada vel depresija,asaras,,,butu priecajushaas ka jums ir tada iespeja buut matem...
Personigi es dotaja bridi nezinatu ko dariit,itkaa butu japriecajas par mazuli,bet nesenie notikumi kad nomira ilgi gaidiitaa meitinja aizeenotu visu prieku...

Krizantēma - spirāli var likt dzemdējušās sievietes.

Pilnīgi dusmas pārņēma lasot šo diskusiju...
Kas Jūs par sievietēm,ja pie mazākās problēmas padodaties? ''Ja palikšu stāvoklī,viennozīmīgi aborts,fuj nevaru pat iedomāties!'' Karjeru redz gribat un labu augumu...Tad kad 40 gados attapsieties,kad vairs stāvoklī nevarēsiet palikt,ko tad teiksiet?
Tās,kuras teica ''fuj,nēēēē'' Jūs pat neesat pelnījušas bērnus.
Stulbās sievietes. Goda vārds kaitina!!!!!

Es saprotu, ka var negribēties bērnus konkrētā dzīves posmā, es saprot, ka bērni var atstāt pilnīgi vienaldzīgu, nevis izraisīt sajūsmu, es saprotu, ka ir situācijas, kurās sieviete izvēlas abortu (un lai ko te teiktu, tā noteikti nav tik viegla izvēle, kad tiešām pienāk laiks, kad jāizvēlas), bet man ir ļoti grūti saprast, ka par bērniņu var teikt fuj, nē, slikti paliek un līdzīgas lietas. Es nesaprotu, kas tajā visā tik ļoti var riebties...

Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc uzreiz kāds ir jānoliek, jānosaukā trīsstāvīgos vārdos, tikai tāpēc, ka cilvēkam viedoklis ir savādāks? ;)
Meitenēm, kuras bērnus negrib, iespējams, tās ir tikai šī brīža domas, viss taču var mainīties - viedokļi, domas utt. tas viss nav iekalts akmenī.
Protams, man nešķiet pieņemami, ka cilvēks par kaut ko tādu var pateikt - fuj, es negribu! man būs histērija, depresija, asaras, divas nedēļas būšu bez dzīvības pazīmēm utt. - šeit nevienai netiek tagad konkrēti braukts augumā, bet domāju, ka savu viedokli par bērna negribēšanu var izteikt arī savādākiem vārdiem.
Bet visā visumā, nenosodu bērnu negribētājas, jo labāk ir tā, ka tad tā bērna nav, nekā, ka viņš ir, bet mātei par viņu ir nospļauties, attieksme ir briesmīga, no kā cieš pats bērns un viņš var no tā dikti ietekmēties, izaugt par sazin ko, beigu beigās, bērna dzīve no šiem pāris bērnības gadiem pie nemīlošas mātes, var būt diezgan spēcīgi iedragāta.
Katra esam savādāka, nav visām jāgrib bērni, tas ir pilnīgi normāli, bet nu par tādām lietām, atkārtošos - tiešām varētu izteikties citiem vārdiem ;) saprotu, ka šeit ir māmiņas un viņām šie asie vārdi šķiet vēl pretīgāki nekā meitenēm, kurām bērnu vēl nav.

Smaidu par to, kā plūcas bērnu aizstāves un bērnu nīdējas :)
Tā ir modes, sabiedrības nostājas lieta nevis patiesā sirdsbalss, kas komentāros izsaka viedokli.
Agrāk- pirmspadomju laikā- lielas, kuplas ģimenes bija lepnums un gods. 7-9 bērni ģimenē bija normāla parādība un cilvēka vērtību sabiedrībā noteica tas, cik daudz bērnu cilvēks ir uzaudzinājis. Bez šaubām, bērniem bija arī praktiska nozīme- papildus darba rokas nebeidzamajos lauku darbos.
Padomju laikā, ņemot vērā, ka lielo saimniecību vairs nebija, bet valstij vajadzēja darba rokas kolhozos, rūpnīcās, tika veikta attiecīga dzimstības propaganda, piešķirot dažādus bonusus ģimenēm ar bērniem. Sabiedrībā mākslīgi iesakņoja uzskatu, ka kupla ģimene ir gods un lepnums. Tajos laikos 4-5 bērni ģimenē bija pilnīgi normāla parādība.
Pēcpadomju laikā ienāca kapitālisms ar no tā izrietošajām sekām. Šobrīd cilvēku prātos ir iesakņota doma, ka bērns ir nasta, apgrūtinājums un sabiedrības slogs. Visi, kam ir bērni, ir neveiksminieki un stulbeņi, kas nemāk izsargāties vai savlaicīgi veikt abortu. Kupla ģimene ir nevis gods un lepnums, bet bezatbildība un galējs stulbums. Gods un lepnums ir būt vienam pašam (bez bērniem un vēlams neprecētam, jo precēšanās ir stulbums, kas ierobežo indivīda iespējas nopelnīt vairāk) un daudz pelnīt naudu- tas liecina par labām prāta spējām, veiksmīgumu. Tāpēc mūsdienās ģimenes ar 1-2 bērniem ir pilnīgi normāla parādība.

Ar to gribu teikt- laiki mainās, mainās mode. Tām, kas dzīvo atbilstoši mūsdienu modei, jāsaprot, ka tas ir tikai modes kliedziens, kam nav akli jāseko. Tāpat kā savulaik ar lepnumu nesājām spicpurnu kurpes apvienojumā ar kļošenēm un jutāmies bezgala stilīgas, tā tagad par to varam tikai pasmīkņāt.
Dzīve bez bērniem nav intelekta vai veiksmīguma rādītājs. Daudzi bērni nav bezatbildība. Ir jāmēģina atmest sabiedrības spiediens uz mūsu domām un godīgi jāpajautā sev- vai tad, kad nomirs mūsu vecāki, vai gribēsim Ziemassvētkus (un citus svētkus) svinēt divvientulībā? Vai bērnībā auklējot lelles, tiešām no visas sirds vēlējāties, lai jums nekad nebūtu savu bērnu?
Dzīve nekad nebūs tāds brīdis, ka viss ir perfekti bērnam. Jo arī pēc bērna piedzimšanas var gadīties zaudēt darbu, utml. Tas nenozīmē, ka visām vajag bērnus. Vienkārši jāieklausās sirdsbalsī nevis jātic sabiedrības uzspiestajam viedoklim.

baigi gari sanāca

Aj, nu kas par murgu... Ja jau piekopj gultas dzīvi, tad apzinies, ka arī bērni var rasties

vistrakākais ir Ziemassvētkus un citus svētkus pavadīt vienam, ka jau teica, Summer. man nesen radinieks teica, ka viņam ir labi, vinam ir bērni ar ko parunāt, bet ja tev nebūs bērnu , var pienakt bridis , kad nebūs ar ko parunāt..

blackperl - ne tikai, draudzenei jau 2. gadu ir, NL lika, un viņa pavisam noteikti nav dzemdējusi

varbūt LV nav tieši tādas pieejamas

Kādu nedēļu būtu apstulbusi, līdz galam nenoticētu. Mēģinātu aprast ar faktu.
Tad ieslēgtos loģiskā domāšana. Paziņotu to bērna tēvam. Lielā mērā tālākā rīcība būtu atkarīga no viņa. Pēc gadiem diviem tas būtu atkarīgs tikai no manis, jo tas būtu ideāls laiks bērniņa laišanai pasaulē. (gadu, dzīvesveida, prāta ziņā)

Es tomēr nebūtu tik kategoriska gan no vienas, gan otras puses. Un, meitenes, tas taču ir tikai forums, nevis reālā dzīve, kur tas "fuj, nekad mūžā!" var pieņemt pavisam citus apveidus. Jūs dažreiz to visu tik burtiski tulkojat, ka bail paliek, kā jums tās sirsniņas iztur šo forumu lasīt.
Un nevajag draudēt vai izteikt nožēlu, taču zināt kāds ir lēciens garīgajā ziņā no 20 līdz 30 gadiem. 22 gados būs "fuj" un 28 gados bērnu gribēsies kā ēst. Tā ir bioloģija un, loģiski domājot, kur tās meitenes paliks? Sadzemdēs, vismaz lielākā daļa. Un kāpēc jūs uztrauc vientuļu cilvēku liktenis? Jūs īpaši nemaz tas nerausta, vienkārši tas ir emocionāli labs pretarguments: "Nedzemdēsi, nosprāgsi viens!". Būs arī kāds kriskītis, kas dzemdēs pēdējā brīdī vai bērnu nebūs nemaz. Varbūt kāds adoptēs? Kas zin. Ļaujiet dzīvot dažādiem cilvēkiem pasaulē.

Rīcības plāns? Aborts. Es joprojām sevi uzskatu par bērnu, viss, kas man prātā ir izglītība, ceļošana, atpūta, un es nespēju pat par puķēm podiņos parūpēties. Nevēlos būt atbildīga par kādu. Bērns ir pilnīgi izslēgts, skaidri zinu, ka neatstātu nekādā gadījumā. Šajā ziņā varu būt kategoriska, jo ļoti labi sevi zinu, zinu savu dzīvesveidu šobrīd un to, cik nepieaugusi es esmu salīdzinot ar citām savām vienaudzēm.
No bērniem vispār ikdienā izvairos, nekad neesmu ne auklējusi, ne palikusi ar kādu vienatnē, nepatīk un nezinu kas ar viņiem jādara. Ģimene un attiecības vispār īpaši neinteresē.

Ar mani ir vienkārši - bērni nepatīk.
Tas izsaka daudz. :)

Man bērni paši kā tādi patīk, gan vairāk no kādiem 2iem gadiem, sakars ir bijis daudz, esmu gan ārstējusi sīci, gan spēlējusi futbolu, pat auklējusi 3gadnieku veselu pusgadu gandrīz diendienā bet nu.. Nesaprotu, kas tas ir - citu bērni man patīk, bet, iedomājoties par savu - AK, DIEVS. Es nevaru iedomāties. Varbūt pēc 3 gadiem vai četriem vai 10.. :D

Es norautu šoku! Bet aiz laimes nezinātu, kur likties. Domāju, ka bērniņš ir sievietes lielākā dāvana! Jebkurā vecumā! Dažām ātrāk jākļūst pieauguša'm dažas atkal sāk justies jaunākas.. Lai arī man nav patstāvīgu attecību un tas bērniņš būtu "gadījies"- tā būtu man lielākā laime manos 24 un ja aī būtu jaunāka..
Karjeristes atcerieties- nauda sirsniņu nesilda!