Neveselīga skaudība

mēģinu ar tādiem cilvēkiem netikties, kāpēc man bojāt savu garstāvokli dēļ citu skaudības? Es lepojos ar to ko esmu sasniegusi un gribas vēl daudz ko sasniegt

Bija nesen man tāds melnais periods dzīvē, un jā, daudz apskaudu citus, kuriem ir tas, kā man nebija vai arī likās, ka viņi dzīvo labāk. Protams, visbiežāk tas bija tikai manā galvā. Nebija tā, ka noniecināju sevi, taču tajā brīdī bija daudz dažāda veida problēmas vienlaicīgi, kas mani pamatīgi nogurdināja. Pat nezinu, kas notika, es it kā pamodos un sāku domāt pavisam savādāk - pozitīvāk. Piedevu sev un citiem. Pilnīgi jutu, ka akmens noveļas no sirds. Tagad jūtos viegli un pats galvenais, laimīga. Visinteresantākais ir tas, ka tie cilvēki, kuriem domās piedevu un palaidu to visu vaļā, praktiski uzreiz uzradās manā draugu.lv statistikā. Domās viņiem novēlēju laimīgu jauno gadu - tā no sirds. Tikai tad sapratu, ka beidzot esmu izrāpusies no tās bedres un atkal kļuvusi es pati. :)

Ticu skaudībai, bet ne lielā mērā. Es pati sargāju to, kas man ir tuvs.. vai tie ir panākumi, vai attiecības, bet es tās nestāstu kuram katram. Šī iemesla dēļ īsti neatbalstu twitter vai citu portālu aktīvu lietošanu, lai stāstītu par sevi - par savām veiksmēm, jo mazums kādam noskaudīs.
Jāmāk saprast, ka varbūt nemaz nevajag daudziem stāstīt labās-personīgās lietas, tas ir jāatstāj saviem mīļajiem, kuriem neskaudīs :)

Tieši tādēļ man ir tikai tuvākie cilvēki, ar kuriem dalos savos priekos un panākumos, zinu, ka viņi patiesi priecājas par mani, nevis aiz muguras rauc degunu un runā, ka neesmu ne pusi no tā pelnījusi. Acīs nekas nav teikts, bet ir lietas, kuras cilvēks nespēj noslēpt, tā bija gan ar ''draudzenēm'', gan klases, skolas biedriem. Kopš tā laika gan neesmu manījusi neko tādu.

To, ka man būtu kkas noskausts, neesmu manījusi, jo tādām lietām neticu, bet, kad skaudības dēļ atsaka palīdzēt, tas gan ir bijis. Es cenšos nebāzt degunu, kur nevajag un, ja nespēju priecāties par kāda cilvēka panākumiem, tad neko sliktu arī nedomāju un nenovēlu. Ticu, ka viss notiek tā, kā tam jābūt, reiz veiksies arī man. Neņemu galvā negācijas un stāvu pāri tiem, kuri ik reizi skatās uz mani ar šķību aci, būt ļauniem un vērtēt visus pēc saviem kritērijiem ir viņu izvēle, mani tas nesatrauc. Cenšos būt optimiste!

Es arī mēdzu apskaust cilvēkus, bet šīs sajūtas nav destruktīvas, tieši otrādi- tās motivē. Manā paziņu un draugu lokā nav skaudīgu cilvēku, es tā gribētu domāt. Patiesībā es vienkārši pieveru uz to acis :)

Es nedomāju par šo tēmu tik dziļi. Ja neveicas, tad neveicas un viss. Gan paveiksies citu reizi.
Patiesībā, dažreiz man rodas aizdomas, ka cilvēki vienkārši ir pārāk augstās domās par sevi un savu personību(un par to kā visiem nav nekā labāka ko darīt, kā tikai apskaust viņus un viņu satriecošo dzīvi) un savas neveiksmes izvēlas pierakstīt citu skaudībai, jo tā ir vieglāk. Vieglāk ir pateikt, ka kaimiņu Ļena noskauda, nevis, ka pašam nesanāca kaut kas.

nav tādu cilvēku,kas nu nekad nav skauduši par kaut ko.dažreiz arī es pati apskaužu citus par to,vai par šito,bet tā nekā nav ietekmējusi manu dzīvi.

Tā jau ir, brīžiem pati nonāku pie secinājumu, ka labāk tiešām nestāstīt!

Bet man negribās apspiest sevi, savu prieku, ir taču tik jauki dalīties priekā! Un skaudību es jūtu ne jau no svešiem cilvēkiem, bet gan saviem tuviem cilvēkiem, ģimenes locekļiem. Es nevaru un negribu atteikties no šiem cilvēkiem, gribu tikai, lai viņi priecājās par maniem panākumiem kopā ar mani! Bet viņi ir tik ļoti pārņemti ar savām problēmām, ka neuztver to pozitīvi.. Man jau liekās, ka cilvēks, biežāk pats sarežģī savu dzīvi, piepildot galvu ar visādiem tarakāniem, mokās un nevar tikt no viņiem vaļā. Es visu to saprotu, arī man ir bijuši visādi dzīves posmi, bet tomēr...

Patiesībā, dažreiz man rodas aizdomas, ka cilvēki vienkārši ir pārāk augstās domās par sevi un savu personību(un par to kā visiem nav nekā labāka ko darīt, kā tikai apskaust viņus un viņu satriecošo dzīvi) un savas neveiksmes izvēlas pierakstīt citu skaudībai, jo tā ir vieglāk. Vieglāk ir pateikt, ka kaimiņu Ļena noskauda, nevis, ka pašam nesanāca kaut kas.

Šim gan piekrītu. Nereti cilvēki, kas sūdzās par skaudību, paši nav draugos ar veselīgu paškritiku, un apkārtējo nevēlēšanos atzīt viņu superīgumu iztulko kā skaudību:(

Es arī piekrītu Jamin viedoklim! Protams, ka neveiksmes nevar norakstīt tikai uz skaudības rēķina! Bet man patīk, analizēt lietas un meklēt izskaidrojumus. Neticu, ka kaut kas notiek tāpat vien, visam ir savs pamats. Man patīk kontrolēt savu dzīvi, un būt noteicējai par to. Protams, ir arī brīži, kad vienkārši ļaujos pašplūsmai..

Bet šoreiz interesē kāda jūsu pieredze ir skaudību?

Jautājums - kā tad īsti izpaužas tā neveselīgā skaudība?!
Ļaunas domas un slikti vēlējumi otram?

Bet šoreiz interesē kāda jūsu pieredze ir skaudību?

* ir ar skaudību?

Arī man šķiet, ka savu neveksmju norakstīšana uz citu skaudību ir pavisam muļķīga.

Mani līdzīgi kā Jasmin nepamet sajūta, ka lieta nav skaudībā, bet gan pārspīlētā sevis cildināšana un iedomība. Man bieži liekas, ka cilvēki GRIB, lai es skaustu viņu laimi, priekus, panākumus. Vienīgā reize, kad es atceros, ka esmu ļāvusies šai sajūtai ir laikam 7. vai 8. klasē, kad manai draudzenei tēvs uzdāvināja zeltainā retrīvera kucēnu, par ko es varēju pat nesapņot. Tajā dienā es iemācījos skaudību apspiest un man kopš tās reizes nav gadījusies tāda situācija, kad es to vairs nemācētu izdarīt. Un katru reizi, kad man šī skaudības sajūta radās, es jau uzreiz varēju viegli no tās atbrīvoties, beigu beigās, man vienkārši vairs nekas neskauž. Protams, ir dažādas vēlmes un šad tad skatoties žurnālus un bildes netā liekas - kāpēc es neesmu tik skaista/bagāta/moderna? Bet tā jau sen vairs nav skaudība.
Nevarētu teikt, ka man kādreiz kaut kas būtu noskausts, jo kā jau teicu - bieži cilvēki paši izraisa skaudību plātoties ar saviem ieguvumiem. Tā kā es tā nedaru, man arī nerodas sajūta, ka kāds kaut ko noskaustu.

Tā ir tāda interesanta tēma. Nekad tā īsti nedomāju, lūk, man tagad skauž tas vai šitas, bet noteikti jau ir kādas reizes, kad jūtu kaut ko tādu. Tomēr arī nekad nedomāju, k alūk to man kāds noskaudis. Citreiz lietas neizdodas un vibiežāk tomēr vainīga esmu pati nevis kāds cits. Bet nu tajā pašā laikā es arī internetā nelieku īapši daudz kaut kādas personiskas informācijas par ģiemeni vai attiecībām.

Skaudība jau var izpausties arī kā otra acīmredzama nepriecāšanās par maniem panākumiem. Un tas gan ir bēdīgi. Neredzu šajā gadījumā saikni ar augstākpieminētajām personīgajām neveiksmēm un skaudību.

Visām mums kādreiz kaut kas skauž. Bet jā, ir cilvēki, kas ar savu skaudību sabojā otram daudz ko.. Runa nav par kaut kādu maģisku plūsmu skaudība, bet gan par lietām, ko cilvēki dara aiz skaudības, t.i, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, ja viņiem skauž, ka piemēram X draudzējas ar Y, bet tajā pašā laikā viņam pašam trūkst kaut kā, dara dažādas stulbas lietas, kas traucē. Un, lai kā kladzinātu, ka esam paši noteicēji pār savu dzīvi, tomēr esam atkarīgi arī no sabiedrības un cilvēkiem apkārt, vieni paši jau taču nedzīvojam un rēķinamies ar citiem kaut kādā ziņā. Un, ja cilvēks aiz skaudības par otra laimi neveic kaut kādas vajadzīgas darbības vai cenšas sabojāt apstākļus izaugsmei, tad, es domāju, skaudība ļoti ietekmē mūsu dzīvi.

Es pati esmu saskārusies ar skauģiem. Bet tie ir tādi cilvēki, kuriem nav paveicies dzīvē. Nu, tie, kuri man ir mēģinājuši šo to noskaust. Nav laba ģimene, attiecības arī nav tās labākās, nav stabilitātes, nav izaugsmes.. Un tagad, kad man tas viss ir, šim cilvēkam skauž un viņš grib to sabojāt. Jā, es neļaujos tam, negribu, lai tas mani ietekmē, bet, ziniet, ietekmē kaut vai tik daudz, ka es par to domāju, rakstu šeit. Tātad zināmu daļu sava mērķa šis skauģis jau ir sasniedzis.

Bet jā, apkopojot to visu - skaudība nav kaut kāda matērija, kas mums neļauj sasniegt kaut ko, skaudība ir tā, kas liek cilvēkiem darīt lietas, kas traucē mums sasniegt savus mērķus. Un tad tā bojā dzīvi. A ja sēž mājās un vienkārši domā visādas nelabas lietas un skauž, nedomāju, ka tas daudz ietekmē.

Skaudību vērstu pret sevi sen neesmu izjutusi. Man ir ļoti šaurs draugu un paziņu loks, tie cilvēki, kurus turu pie sevis, neskauž, vai nemēdz to izrādīt. Bija man agrāk piespiedu paziņa, kurai es nepatiku, jo man bija smukas drēbes un laba gaume. Bet šobrīd šo cilvēku beidzot esmu dabūjusi prom no savas dzīves.
Pati esmu iemācījusies neskaust. Nu ko tā skaudība dod? Liek tikai sevi žēlot. Es cenšos nevis skaust, bet iedvesmoties personīgajiem guvumiem. Piemēram, māsa savai meitai nopirka dārgu, brendīgu somu. Jā, neslēpšu, ka pirmā doma bija - 17 gadīgai mamzelei tādu nevajag. Bet tad es padomāju, ka man nav nekādas daļas gar to, ko viņai vajag vai nevajag. Galvenais ir tas, ko vajag man. Aizgāju uz veikalu un nopirku sev somu, ko ilgu laiku domāju, ka nevaru atļauties. Redz, bija stimuls saņemties un tikt pie sen kārotā. :)

beerniibaa biju skaudiiga, jo biju no ljoti nabadziigas gimenes, kuraa bija pienjemts skaudiigi aprunaat un noniecinaat citus. paldies draugiem, kuri mani pienjeema taadu, kaada biju un pateicoties vinjiem, iemaaciijos priecaaties par citu cilveeku panaakumiem no sirds. tai laikaa sapratu - jo vairaak man ir apkaart veiksmiigu, laimiigu cilveeku, jo pati labaak juutos vinjiem blakus. nelaimiigi cilveeki izstaro skumjas, saapes un beigaas arii pashu aplipina ar negatiivo. toties prieciiga draudzene arii manu ikdienu padara prieciigaaku ar savu smaidu un smiekliem.

Es, cik nu man liekas, neskaužu citu cilvēku panākumus, bet arī neizjūtu nekādu prieku (ja nu vienīgi par savējiem). Lielākoties koncentrējos uz to, ko es varētu savā dzīvē sasniegt. Apkārtējie cilvēki man ir tikai kā atgādinājums - redzu, ka tas, kuram ir ticība sev un kurš strādā pie tā, lai kaut ko sasniegtu, tiek pie kārotā. Kā arī tas, kas tikai čīkst un apskauž, aizvien sēž turpat, kur iepriekš.
Viena sieviete reiz pret mani slikti izturējās, bet beigās atzinās, ka viņai patiesībā skauž tas, kas man ir sasniegts. īstenībā novērtēju viņas atklātību, jo tas vien, ka apzinies, ka skaud, ir solis uz priekšu. Par citiem skauģiem man nav ne jausmas, jo neviens cits man nav to atzinis, un es pati necenšos fokusēties tik daudz uz citu nodomiem, lai izzīlētu, kuram varētu skaust. Tas baigi atņem enerģiju - tik daudz analizēt citus. Es arī neticu, ka kādam veiksmīgam cilvēkam var neiet, jo kāds reiz kaut ko ir noskaudis, jo tādi lieli skauģi ir ar mazu ietekmi. Protams, ka noskaustais cilvēks sāk baigi par to domāt, tad viņš attiecīgi sev arī to piesaista.