Man nav mīļāko grāmatu, jo mana dzīve, tāpat kā lasīšanas paradumi un daudzums, nestāv vienā punktā. Līdz ar jaunām izlasītām grāmatām, nāk klāt arī man tuvas grāmatas. Man ir divi nemainīgi tuvi autori - Hemingvejs un Dostojevskis. Par Hemingveju gan mans tētis smejas un brīnās, ka tā taču esot veču literatūra:D Taču mani ārkārtīgi aizrauj gan viņa kodolīgie, koncentrētie teikumi, lakoniskais izteiksmes stils, gan ietverto tēmu loks, nereti tāda vīrišķīga, skarba pasaule ar vēršu cīņām Spānijā, kara un pēckara laiku Itālijā, reminiscencēm no Parīzes laikiem utt.
Nu un Dostojevskis un krievu literatūra ir vispār mana lielā mīlestība. Tā smalkā jūtu pasaule, varoņu rīcības psiholoģisks niansējums līdz vissmalkākajām detaļām. Nekur citur neko tādu neesmu lasījusi - kā autors spēj dvēseli izvērst ar visu oderi uz āru:D ... un tas izdodas tik meistarīgi un smalki, ka dažkārt no sirds pārdzīvo līdzi pat slepkavam, kā, piemēram, Raskoļņikovam "Noziegumā un sodā":)
1229
