Man visu dzīvi ir mācīts, ka sieviete nekad nedrīkst atklāties puiša/vīrieša priekšā. Viņai allaž jābūt nepieejamai, lai viņa būtu vērtīga un puisis cīnītos, bet nu manī ir dilema starp mācīto un reālo. Man tiešām šķiet, ka, ja es būšu iecerējusi kādu puisi, ieskatīšos viņam acīs, varbūt pat parādīšu nelielu ieinteresētību, viņš nu jau ir šī gadsimta pārāk izlutināts, lai piepūlētos mani iekarot, ja viņam jau pa skatiena ātrumu būs klāt 3 citas, atvainojos, maukas, kas berzēs savu kājstarpi gar viņu. (Šāds salīdzinājums radās no reālas ainas kādā ballītē, kur vīlusies sapratu, ka puiši vairs neaicina meitenes dejot, tie izskatīgākie pat nezin, kā to izdarīt, jo viņiem pietiek tikai 2 minūtes pastāvēt, lai vismaz 2 meitenes brutāli paņemtu viņa galvu rokās un nolaistu)
Pats trakākais ir tas, ka var, protams, klausīties, ka ar laiku puiši saprot, ka tādas meitenes nav neko vērtas, bet nu negribās man tik ilgi gaidīt līdz viņiem pienāk šāda atklāsme, kamēr manā acu priekšā tādas ... meitenes ... piesūcās tam, kuram būtu jāiekaro mani. Traki ir tas, ka jauniem puišiem tas pat patīk..
Tātad, galvenais jautājums: Kur ir tā robeža starp nepieejamību, gaidīšanu no puiša puses spert soli un savu jūtu, domu atklāšanu, lai puisis nezaudētu interesi nevienā no gadījumiem??
1372
