Mazpilsēta

Vecie draugi.. Eh. Laiks gājis, es pieaugu, vēlviens cilvēks pieauga, pārējie palika tādi paši muļķi un tālāk par brīvdienu tusiņiem nejēdz. Un tagad draugu nav. :D Visi mainījušies, cits labāk, cits sliktāk, bet ne jau man par to spriest. Vispār, skumīgs temats :D

No malas arī viss savādāk izskatās.

Man ir tieši tāpat - esmu no mazpilsētas, bet biju spiesta doties studēt uz tāl Rīgu.
Sākumā jau nekas nemainījās, bet tagad pēc vairākiem gadiem var redzēt atšķirību, jo tie, kuri nav nekur turpinājuši mācīties, šķiet tādi kā iestrēguši attīstībā. Toties citi, kas mācās un iet uz augšu dzīvē, ar tiem ir interesanti parunāties, uzzināt kas jauns. Reizēm šķiet kā cits cilvēks, ne tas, kas bija vidussklā blakus!

Ir dīvaini apzināties, ka cilvēki, ar ko kopā stāvējā uz starta līnijas, savā attīstībā nav gājuši uz priekšu, bet gan atpakaļ.
Tā tas ir - kāds apprecas, sadzimst bērni, cits dodas uz lielpilsētu, studē, taisa karjeru...lielākoties vairāk kopīga mums ir ar studiju biedriem, kolēģiem.
Bet nevajag aizmirst smilšu kastes rotaļbiedrus. Vienmēr būs atmiņas, kopīgi nedarbi. Savs smeķis!
Kad skatos bildes, ko no dzimtajiem laukiem saliek paziņas, man dažreiz ir kauns. Bet, ne manas bildes, ne mana dzīve.

Savā lauku ciematā mācījos līdz 7.klasei. tagad man te īsti draugu nav, varbūt paziņas, jo visam pārējām klases meitenēm ir vismaz pa bērnam, džekiem intereses aprobežojas ar ballītēm un aliņiem. Un visi dzīvo un kuļās tepat, un man ar viņiem nav vispār par ko runāt. Jūtos kā no citas planētas :D

Es gan esmu no Rīgas, bet man tādas pašas sajūtas mēdz būt, kad uzzinu par saviem skolas biedriem no pirmās skolas. Bet tad es sapratu, ka tas ir normāli, jo kādreiz mūs vienoja skola - tāpēc arī likās, ka tik daudz kas kopīgs, bet tagad katrs esam gājuši pilnīgi citu ceļu. Šaubos, ka varu teikt, ka kādam šis ceļš krietni labāks nekā citiem, bet tie ir ļoti atšķirīgi, tāpēc arī kopīgs vairs nav pilnīgi nekas.

Man ļoti nepatīk satikt cilvēkus no pagātnes, jau tajā laikā nekas īpaši kopīgs nebija, tad nu tagad vēl jo vairāk esmu atsvešinājusies. Mazpilsētās jau nu vispār, ka tikai aprunāt visu un visus, ka tikai muļķības parunāt, paldies, es no tā distancējos.

Bieži par šo domāju.. gan saistībā ar sevi, gan par līgavaini. Abi dzīvojam tālu no savām dzimtajām vietām, esam auguši, savi hobiji, brīvā laika izklaides utt.

Bet, kad aizbraucam uz dzimto vietu un vēlamies satikties ar vecajiem draugiem, tad satiekoties, vienīgā laika pavadīšana ir iespējama ar šņabja pudeli blakus.. nu nesaprotu es šito!

Puiša bērnības draugs strādā labā amatā, 27 gadi, bet visas brīvdienas tiek naturāli nodzertas, visas runas ir tikai ap to, kad un kā kurš ir piedzēries, iekūlies nepatikšanās un tā. Eh, mani tas TĀ kaitina, vārdiem nevar aprakstīt!

bija salidojums vasarā- nu kaut ko jau parunāt varēju, bet nekā kopīga cita pasaule man, viņiem cita, pa šiem gadiem man vienīgai ir ģimene, citi vēl par tusiņiem, dzerstiņiem runā-man tas nav interesanti.

Jā, ar tiem draugiem, kas pārcēlušies uz dzīvi Rīgā vēl joprojām esam draugi, ar pārējiem it kā arī, aizbraucu, satiekamies, bet nav tas. Citreiz klausoties tos stāstus, piedzīvojumus, kas viņiem šobrīd, godīgi sakot, žēl paliek, ka cilvēkam galvenais ir vietējās balles, piedzerties utml... Bet kā jau meitenes te raksta - ne jau mana dzīve... Visi pieauguši cilvēki, katrs veido savu dzīvi tādu, kādu vēlas.

mans komentārs nebūs par tēmu, bet esmu novērojusi, ka tās, kuras aizbrauc uz rīgu, atbraucot atpakaļ - pirksti gaisā, deguns gaisā. attieksme tāda - ko tu te sēdi? tu taču sapūsi šajā mazpilsētā, un tāda nievājoša attieksme kopumā. protams, nerunāju par visiem gadījumiem, ir tādi gadījumi, ka ceļas un krīt par savu pilsētu, kurā dzimis, audzis, bet tracina tie, kuri aizmirst no kurienes nākuši... un vispār besī, ka rīga ir lv centrs. labi, tas bija kaut kāds domu savārstījums, ceru, ka kāda uzsvēra manu domu.
p.s. varbūt pie vainas ir pašas attieksme pret lietām. piemēram, zinu, ka man vairs nekā nebūtu kopīga ar manu bijušo paziņu, jo pašlaik viņas acīs būtu konkrēta lauķe...

Bet nevajag aizmirst smilšu kastes rotaļbiedrus. Vienmēr būs atmiņas, kopīgi nedarbi. Savs smeķis!

Šim piekrītu, bet kā lai tur līdzi, ja saproti, ka otrs cilvēks aprobežojās tikai ar tusiņiem, alkoholu, nekas cits nepastāv..

Ar šiem cilvēkiem man vairs nav par ko runāt. Intereses viņiem ir palikušas +/- tajā pašā vidusskolas līmenī. Man jau tad bija citas intereses, bet tad es gribēju ar viņiem draudzēties, būt "savējā". Tagad ar šiem cilvēkiem man tas vairs pat prātā neienāktu. Pat ar manu kādreizējo labāko draudzeni runājot - nekā vairāk par čau un kā iet - nav. Jo cilvēks negrib attīstīties, paliek vīrs, bērns, tusiņi, nekas cits... Mana mazpilsēta man kā tāda izraisa nepatiku un nejaukas sajūtas. Nepatīk nekas, kas tajā ir.

p.s. mana draudzība ir tāda, ka var paiet gadi desmit, divdesmit, bet tāpat satiekoties, būs tā sajūtas, kas... toreiz.
bet tā jau vienmēr ir, ka kāds dzīvē izsitās, kāds sēž uz vietas, bet kāds slīd lejup, manuprāt, tas nav atkarīgs no mazpilsētas vai lielpilsētas. varbūt es vienkārši neuztvēru sarunas jēgu.

Es diezgan bieži braucu uz mājām, jo man vajag to mieru, to klusumu. Es tur jūtos neizsakāmi labi. Taču, es braucu pie ģimenes un tur arī dzīvojos un tas nav par šo tēmu. :)
Man tur nav nekādu seno draugu, ar kuriem baigi tikties utt. Manas draudzenes ir no universitātes un nav no manas mazpilsētas. Ar skolas laika draudzenēm sakarus neuzturu un nedz par viņām, nedz pārējiem neko neesmu dzirdējusi. Bet es arī pati neinteresējos, jo pilnīgi vienalga, kas ar tiem cilvēkiem noticis.

Bet tas, ka tie bijušie klasesbiedri nestudē vai ir jau ar vairākiem bērniem nepadara viņus par sliktiem cilvēkiem. Es neuzskatu sevi par kaut kādu veiksminieci, bet viņus par lūzeriem. Vienkārši...nav par ko runāt.

Ha ha ha :D visas te TĀDAS pilsetnieces...

un tad brīnās, ka laukos viss aiziet pa burbuli!
Ne visi laukos nodzeras. Bet paliek iespaids, ka cosmo dūdas VISAS kā no melnas nāves no laukiem aizmukušas kur VISUS palikušos vajā šņabja pudele, sadzimst bērni un vīri nodzeras :D
smieklīgi... man patīk mana mazpilsēta. Apbrīnoju un mazliet apskaužu tos, kam te ir labs darbs, mājas, iespēja veidot ģimeni un audzināt bērnus. Man manā profesijā tādas iespējas šeit nav, bet žēl.
Labprāt braucu uz šejieni, satieku draugus. Jā, daudzām bijušajām skolasbiedrenēm jau bērni, un tas ir forši. Man arī gribās, bet traucē Rīgas ritms, dzīves izmaksas, tas, ka nav tur savas vietas.
Ja būs iespēja, noteikti nākšu atpakaļ, jo bērnus Rīgā audzināt negribu.

p.s.s. turklāt, ja kāda savos 20 gados nestudē, bet audzina bērnu, bet cita studē, strādā, tas neko nenozīmē. jāatceras, ka katras dzīves uztvere un mērķi ir citi, un tam nav nekāda sakara ar attīstību, izaugsmi.

Piekriitu zili rudzi - liekas savaadi, ka tik daudzas noliek savas pagaatnes cilveekus tieshi ar vaardiem "mazpilseeta" un ar domu, ka konkreeti mazpilseetaa cilveeki dzer un neko citu nedomaa. Sakariigs ir Jessicas komentaars, kas paraada, ka arii saliidzinoshi lielajaa Riigaa ir absoluuti tas pats.

Puiša bērnības draugs strādā labā amatā, 27 gadi, bet visas brīvdienas tiek naturāli nodzertas, visas runas ir tikai ap to, kad un kā kurš ir piedzēries, iekūlies nepatikšanās un tā. Eh, mani tas TĀ kaitina, vārdiem nevar aprakstīt!

Cilveeki, par kuriem to rakstiishu gan ir jauni (~20 gadi), tachu mani kursa biedri, kuri ir vai nu no Riigas vai tiiri labi paspeejushi tur iejusties, katraa zinjaa izskataas sagjeerbushies peec jaunaakaas modes utt., arii naak uz lekcijaam un staasta, kaa ieprieksheejaa vakaraa forshi pieleejaas. Tur nav sakara ar mazpilseetu. Tieshi tas pats ar beernu dzemdeeshanu - kas slikts, ja peec vidusskolas uzreiz ir beerni? Ne visiem ir plaani un meerkji maaciities taalaak, bet tas jau nav slikti un nenoraada uz neattiistiibu. Tieshi shii gaushanaas, ka es esmu krutaa, aizbraukusi uz "lielpilseetu", eju uz teaatriem un operaam - taa ir neattiistiiba.

Vispār es tagad tā aizdomājos... tajā, ko rakstīja zili_rudzi, ir tik daudz patiesības, īpaši pirmajā komentārā... Lai gan es neesmu no mazpilsētas, es dažkārt sevi arī pieķeru pie domas, ka atsevišķās situācijās mēdzu būt nepamatoti snobiska, un tad man gribas sevi kārtīgi iepļaukāt... :D