Pārdomas par vārda izvēli.

Ar mani bija tā - bija saliktas lapiņas ar vārdiem, mamma mani turēja, tētis stāvēja ar bļodiņu rokā, kur bija tie vārdi, un ielika manu rociņu! :) Un tas, kam pieskārās man pirkstiņi, ir tagad mans vārds! :)

Maniem vecakiem bija izvele starp Angeliku, Annu un Olgu. Tad mammai ieshavas prata, ka Lielbritanija ir princese Anna un ta ari mani nosauca. Paldies dievam, ka ne Olga!!! Pret vardu nekas nav, bet sevi ar to nesaistu.

Saviem berniem vardi jau sen izdomati, bet tad jau skatisies, kads tas bebuks bus un vai vinam piestaves :)

Monro, Tu izspruki no mana vārda :D

Manu brāli vecāki gribēja saukt par Kristiānu vai Martu - bet tolaik šie vārdi nebija populāri, nebija kalendārā - un vecākus radi atrunāja no šāda vārda.. (kas patiesībā tagad ir mūsdienīgi un skaisti:) ). Brāli sauc Mārtiņš - man tāpat patīk, viņam piestāv!

Un tā ir.. vai tas ir pieradums vai kā, bet, šķiet, ka katram cilvēkam piestāv tieši viņa vārds.

Vēl par vārda tēmu domājot, man ir grūti iedomāties, ka mazuļus var nosaukt tādos "smagos" sieviešu vārdos(arī kas agrāk bijuši topā), piemēram - Ināra, Lidija, Brigita, Dzintra,...
It kā pieaugušai sievietei liekas ok, bet mazam bērnam, meitenei kaut kā nesaistās...

Mēs esam izdomājuši puikam vārdu, par meitenes vēl amzas diskusijas:D Bet tā ir - kas zin, varbūt atceļos pavisam cits vārdiņš.. Un tā tiešām ir tik milzīga, milzīga atbildība - ielikt cilvēkam vārdu. Vārdu, ar kuru jādzīvo visa dzīve, vārds taču raksturo cilvēku viss labāk, uzliek sava veida zīmogu,ehh... sarežģīti.

ha
meitenes-iesaku nevērt šo adresi-atkal--pelni naudu internetā....

es atceros, kad mamma bija stāvoklī ar brāli un viņi nevarēja izšķirties starp vairākiem vārdiem. Viens no tiem bija Toms. Kad man paprasīja, ko es domāju par tādu vārdu, es nenormālā šokā pārprasīju "KĀ KAĶI?", jo tad man bija 4 gadi un mīļākā multene bija Toms un Džerijs. Tikai manā galvā Tomu sauca ar latviešu izrunu , nevis :D

Beigās izdomāja, ka būs Emīls. Atveda sīci mājās, atceros kā šodien, visi pieaugušie apkārt gultiņai, kaut ko tur čivina "Emīliņ, Emīl uķi puķi", un es tāda mazā viņam pie galviņas starp redelēm "Kārlīti, Kārlīti". Tajā laikā man likās, ka vienīgais normālais vārds puišiem ir Kārlis.

Par mani līdz piedzimšanai nezināja kā saukt. Bija 3 izvēles - Katrīna, Paula vai Annija. Visi 3 vārdi vismaz manā skatījumā ir pilnīgi ok. Ielika vienu no vārdiem, kad mani ieraudzīja.

wow, šim teikumam bija jābūt šādam -

Tikai manā galvā Tomu sauca ar latviešu izrunu {tuoms}, nevis {toms}.

iespējams esmu atklājusi kāpēc gulbja diskusijā bija iztrūkums teikuma beigās. šeit nerādās kvadrāta iekavas (vai kā nu viņas sauc) un tas kas ir iekšā ierakstīts :D

Starp citu -
šī ir jauka adrese, kur ir atrodami ļoti daudz meiteņu un zēnu vārdi! Vārdi ir sadalīti par burtiem, ir arī kalendārā neierakstītie vārdi. Vienīgi nav laikam skaidrojuma - bet to jau var atrast;)

http://www.vardunozime.lv/names-female

manu vārdu izvēlējās, jo tas bija populārs tajā laikā (un arī tagad tas tāds ir). nezinu gan nevienu gadījumu, kad vecāki pēkšņi būtu pārdomājuši par vārdu.

Mani radi visus 9 menesus sauca mani par Madaru,a mamma atkal par Kristianu,pat apsveikuma kartinas mammai no dzemdibu nama ir,kur ir rakstits "Apsveicam ar Madarinas piedzimshanu" :D Bet beigu beigas,mans opis uzstaja,kad mani jasauc par Elini!! Un manuprat sis vards mani labi raksturo,jo vardu Madara sev es neiedomajos!!

žizele - Man bija tas pats berniba,lidz 10 gadu vecumam visiem teicu,ka mans otrs vards ir Kristiana,,man loti vins patika,un to,kad mamma gribejusi tadu vardu man ielikt uzzinaju tiks pirms gadiem 5!!:)