Sākšu ar to, ka man ir 20 gadi un viņam 24. Nedzīvojam vienā pilsētā, bet tajā vietā, kur kādu laiku man bija jāstrādā, skaitījos tā kā viņa pakļautībā. Visu to laiku, ko tur pavadīju nekad nedomāju, ka starp mums kaut kas varētu būt, neskatījos uz viņu tā, ar iekāri, domāju vienkārši, cik foršs, saprotošs, jautrs vīrietis ir priekšniecībā, vienmēr pie viņa varēja vērsties, ja kādas problēmas, viņš palīdzēja, vai vismaz ar smaidu un iedrošinājumu atbalstīja. Nekad uz mani nedusmojās, ja kaut ko salaidu greizi, tikai pasmējās. Tad vienā pasākumā viņš sāka flirtēt ar mani, iespējams pie vainas bija alkohols, un nonāca līdz tam, ka nākamā dienā mēs pārgulējām. Pēc neilga laika man no tās darba vietas bija jādodas prom, un viņš bija dabūjis manu numuru un rakstīja, prasīja, vai nevēlos ar viņu attiecības. Es teicu, ka nezinu, pārāk liels attālums mūs šķir, bet viņš teica, ka ar to gan jau tiksim galā. Kad runājām pa telfonu, viņš nelikās īpaši ieinteresēts manās lietās, bet viņam patīk runāt par sevi. Es pat nezinu, kāpēc es tik ļoti kaut ko gribu ar viņu, jo viņš nu galīgi nav no tiem puišiem, uz kuriem es uz ielas atskatītos, dzīvē es nekad viņam nepievērstu uzmanību. Iespējams, liela mana problēma ir tā, ka es ļoti ātri pieķeros cilvēkiem. Nu viņš jau nedēļu neko nav rakstījis, es viņam pirms pāris dienām uzrakstīju īsziņu, apvaicājos, kā iet, bet viņš tā arī neatbildēja. Kāpēc vīrieši tā rīkojas, vēl nesen piedāvāja būt kopā un tagad vienkārši ignorē, es nesaprotu. Vai man vēl mēģināt, kaut ko censties? Jo aizmirst tā vienkārši es viņu nevarēšu, apzinos, ka ir daudz citu vīriešu, daudz labāku par viņu, bet pašlaik man gribās tieši viņu. Es gribu zināt, kā būtu bijis. Skan drošvien ļoti muļķīgi un naivi, bet esmu apjukusi un nezinu, kā rīkoties.
329
