Sirsnīgs visiem paldies... par jebkuru vārdu... par to, ka vienkārši nejūtos tik viena ar šo visu :(
Tad nu tā, biju ārā izstaigāties. Atnācu mājās, un viņš bija izlasījis manu ziņu. Biju nosolījusies sev nebļaut, neraudāt un nepsihot. Saņēmos uz to brīdi un patiešām biju absolūti mierīga (paldies, elpošanas nodarbību apmeklējumiem). Norunājām 2 stundas. Vairāk gan viņš runāja, es klausījos, jo baigais kamols kaklā un man negribējās izplūst asarās.
Nepatīkami pārsteidza tas, ka viņš nelūdza piedošanu, jo to nenožēlo (bet par to vēlāk), un tas, ka visu pirms viņš man nolasīja lekciju par to, ka man nav bijis nekādu tiesību rakāties viņa vēstulēs un viņa privātajā telpā. Patīkami pārsteidza tas, ka viņš bija godīgs (iespējams, pirmo reizi tik godīga saruna). Īsais rezumē un viņa skatu punkts ir šāds. Jā, viņam ir gadījies šāds sānsolis (citus viņš neatklāja). Tas viņam neko nenozīmē, tas tikai īss baudas mirklis. Mīl viņš mani, esmu viņa mūža sieviete, ar ko grib novecot. Viņš teica, ka viņam ir žēl, ka man ir nācies to uzzināt. Kaut gan no otras puses, viņam prieks, ka man ir atvērušās acis. Ka es esmu pārāk naiva saviem gadiem (man 29). Visi vīrieši ik pa laikam aiziet pa kreisi, bet tas nekādi neietekmē ģimeni. Viņš apzināti nekad nav gribējis mani sāpināt. Un par šo faktu viņam pašam sāp. Bet tas vienkārši ir gadījies, tie ir vīrieša dzīvnieka instinkti. Tas speciāli un apzināti netiek plānots un nekādus romānus neuztur. Viņš ir mans vīrietis, un es - viņa sieviete, un pa lielam viņš ir uzticīgs vienmēr bijis, par 95% viņš pieder man. Bet tie pāris % ir viņa privātā telpa, kur viņš nevienu neielaidīs un man tur nav jālien iekšā.
Starp citu, viņš ir teju 100& pārliecināts, ka es viņu arī gan jau ka esmu nokrāpusi, jo sievietes ir vēl lielākas m... Teica, lai labāk es ātrāk pamostoties no sava naivuma. Līdz 25 gadiem viņš arī esot ticējis tīrai un baltai mīlestibai, bet ir smagi vīlies ar bijušo sievu. Kopš tā laika uzskata, ka sievietes ir jābauda. Bet jebkurā gadījumā mani mīlot, tīšām nekad nesāpinās un vēlas saglabāt ģimeni ar mani.
Es visu laiku elpoju, elpoju, bet iekšā viss rīstās. Un drebu... it kā istabā nav auksts, bet es visu laiku krampjaini drebinos. Kad tas pāries? Vai šis viss vispār jebkad pāries...? Kam lai es to jautāju.................