Nu jau gandrīz divus gadus esmu kopā ar"slikto puisi". Hmm, ko lai saka... Par viņu var teikt tā - cilvēks ballīte. Ļoti komunikabls, ātri atrod vietu nepazīstamu cilvēku kompānijās. Ļoti atklāts. Pat pārāk, jo nebaidoties var acīs pateikt visu, ko domā. Jautrs. Savam vecumam reizēm pat pārāk bērnišķīgs. Plusā visam traks dzīvesveids. Tas arī tāpēc, ka viņš saistīts ar izklaides sfēru tā ka atrašanās visu ballīšu centrā ir viņa dzīves sastāvdaļa. Protams, ir savi mīnusi. Cilvēkam ir savs raksturs. Tas, protams, nav slikti, bet man pagāja ilgs laiks, kamēr pielāgojos. Attiecībās ir bijuši kritumi un kāpumi, esam bijuši šķirti trīs reizes, bet beigu beigās atkal viens otru uzmeklējuši. Tā vien šķiet, ka tas ir kaut kāds nezināms spēks, kurš mūs par spīti visam, aizved vienu pie otra atkal un atkal.
Protams, nav viegli. Joprojām, par spīti tam, ka zinu, ka viņš mani patiešām mīl un ciena, ir grūti tad, ja kārtējā pasākumā neesmu blakus. Tad moka domas par to kā un kas. Jo tādi komunikablie čaļi jau ballītēs parasti piesaista meiteņu uzmanību, tāpēc vienmēr ir uztraukums.
Daudzi cilvēki teikuši, lai nemoku sevi tā, lai atrodu kādu nosvērtu puisi, kuram ir normāls darbs, kaut kādi nākotnes mērķi utt., bet visu laižu gar ausīm. Pati jau arī neesmu mierīgais tips, tāpēc ir viegli mirkļos, kad esam kopā - kopā atpūšamies, smejamies, ākstamies kā mazi bērni un tad viss sliktais pazūd. Atzīstu, ka nav viegli un ka ir bijuši daudz mirkļi, kad asarām acīs esmu sev teikusi "Pietiek!", bet veselais saprāts izslēdzas, kad sāk runāt sirds. Un tā nu jau otro gadu mīlu savu "slikto puisi".
62
