Forever alone?

Ilgtermiņā vienam cilvēkam būt nav labi, vismaz es tā uzskatu. Es nemaz nezinu, kā ir būt vienai īsti, pamazām piemirstas un no 18 gadiem ilgākais laiks, kad esmu bijusi viena, ir kādi 8 mēneši (kurus arī izmantoju). Es vienkārši nevaru viena, es laikam esmu tā puse no cilvēka, pat vienā raksturojumā es biju nodēvēts par vīteni - augu, kas aptinas apkārt kokam vai koka mietam un viņu izdaiļo (es gan secinātu, ka ne vizuāli).

Bet es nebaidos no vienpatības. Un nevienu ķēdē neturu. Patiesībā partneris tiešām ir partneris, nevis tavs iemesls dzīvošanai, ka nevar pat elpu ievilkt bez otra.
Esmu mainījusi partnerus un man ir bijuši potenciālie, kas tā arī nekļuva par maniem draugiem - vai nu tā bija vienpusēja patikšana, vai arī bija kāds cits šķērslis, bet esmu sapratusi, ka attiecībās tu pievelc tieši tādu, kādu tu esi pelnījis. Ir sievietes, kas brīnās, ka visu mūžu tikai lupatas pievelk un alkoholiķus, gadiem dzīvojot un redzot, ka nevienu citu nedabūs, tiešām var nonākt pie secinājuma, ka vīrieši ir lupatas un paņem tad arī to lupatu un dzīvo kopā ar tādu.
Mans pirmais nopietnais draugs jau tagad ir alkoholiķis un es pēc šīm attiecībām nozvērējos, ka pasauli šādā veidā nelāpīšu un cilvēkus neglābšu, jo es nevaru izglābt tādu, kas sevi jau ir nogremdējis. Un tad pēkšņi - bums! - un man pievērsa uzmanību normāli, nedzeroši/nesmēķējoši puiši, un arī pati atmetu smēķēšanu, lai būtu līdzvērtīgā pozīcijā. Ko es gribu pateikt ar to visu? Nu to pašu veco - ka cilvēks pievelk to, ko viņš pievelk, ja viņam ir pasaules glābēja sindroms, tad arī pievilksies visi salauztie, dzīves apdauzītie, nelaimīgie cilvēki. Un, ja visi liekas nelietīgi, tad nemaz citu neatradīsi, tikai kārtējo nelieti.

Hmm tas atkarīgs no tā kas Tev slēpjas zem vārda laime un pilnvērtīga dzīve?! :D

Manā skatījumā laime un pilnvērtīga dzīve nav atkarīgas no partnera, otra cilvēka, citiem cilvēkiem utt.

http://www.youtube.com/watch?v=ZdqSp6t6rsE
Skatoties video atcerējos par šo diskusiju :D

Apbrīnojami, cik grūti daudzām mūsdienās justies pilnīgām bez vīrieša.
Jā, pilnīgi iespējams iztikt bez vīrieša blakus un vēlu izturību pret visiem kladzinātājiem, ka neiztiksi un vajadzēs un tad aizskriesi kā lupata kādam pakaļ! Parasti paliec pie šāda uzskata viena, jo pārējie nesaprot, lūk tā!

Winterras komentāri man vienmēr ir kā medusmaize. :D

Manas domas gan ir tiesi pretejas ka Nazic.

Cilvēks viens pats savā būtībā nav pilnīgs. Katrai ābolpusītei ir otra pusīte.

Kaut kur lasiju, ka cilveks nav ne kropls, ne kadi citadi TIKAI puse no kaut ka. No pasas pieredzes teiksu ta - gan vienatne, gan attiecibas uzliek savu nastu. Jautajums tikai, kuru no tam spejam nest. Diemzel esmu sapratusi - lai ari man ik pa laikam pietrukst viriesa, esmu nepavisam neesmu attiecibu, kur nu vel gimenes cilveks :( Ta ka pievienojos Forever alone klubinjam.

Man kaut ko tamlīdzīgu tagad vajadzētu,bet nesanāk, pie apvāršņa ir viens smukulītis :P

Manuprāt, viss atkarīgs no sievietes - viņas prioritātēm, vērtībām. Nu nav, tā, ka visām vajag to veci, lai dzīve būtu pilnīga un laimīga. Ir sievietes, kuras piepildījumu atrod citur - bērnos, karjerā, hobijā. Never viennozīmīgi apgalvot, ja sieviete ir bez vīrieša, tad automātiski nelaimīga.
Par sevi runājot, es tomēr piederu pie tām sievietēm, kurām ir svarīga ģimene. Esmu attiecību cilvēks, tāpēc ilgstoša vienatne nav priekš manis, bet esmu arī gana izvēlīga, tāpēc netiecos pēc pirmā pretīm nacēja, kā sak', ka tik bikses pie sāniem.
Katram savs.

Cilvēks nevar iegūt pilnīgi visu, ko vēlas. Kādam ir lemts būt karjeristam, kādam ir jābūt ģimenes cilvēkam. Kādam vispār būs lemts nesavtīgi ziedot savu mīlestību citiem, pretī neko nesaņemot.

Vienmēr būs tā, ka kurām ir attiecības, tās teiks, ka vīrietis ir vajadzīgs, tām, kurām šo attiecību nav, sludinās karjeristes labumus. Amen.

Mazāk domāt un vairāk darīt!
Kā es to domāju? Baudīt dzīvi. Neuztraukties par lietām- to man vajag, to man nevajag, to darīšu un šito nedarīšu. Ļauties plūsmai. Lai dzīve nes. Kamēr ir labi, ka nav neviena- ir labi. Bet nevajag noliegt, ka nevajag vīrieti, jo neviens nekad nezinās, kas notiks rīt un varbūt tieši rīt pretī nāks kāds, ar ko gribēsies pavadīt visu mūžu kopā. A varbūt nenāks.
Mēs dzīvē par daudz domājam, kaļam kaut kādus plānus, būvējam sienas sev apkārt ar aizliegumiem, pieņēmumiem, vēlmēm un vajadzībām. Vajag ļauties dzīvei. Ja ir labi bez vīrieši, nu ok, tas daudz parāa par Tevi pašu- ka esi pašpietiekama, ka Tev Tava dzīve ir tik laba, ka nekā netrūkst. Bet dzīve sastāv no pārmaiņām, visu mūšu nevar palikt tāds pats, varbūt kādreiz tā pārmaiņa, kas nāks, būs tāda, ka gribēsies blakus kādu mīļu vīrieti..

Ļoti patīk Winterras domu gājiens. Vīrietis dzīvē ir ok, taču neuzskatu, ka sieviete bez vīrieša nevarētu izdzīvot. Mani vairāk biedē, ka tādas dāmas pārvērtīsies par padomju laika stereotipa vecmeitām un tā arī izturēsies (tā nav mana, bet manu precēto draudzeņu domāsana par single women).
Es vienmēr esmu domājusi, ka varu nodzīvot visu dzīvi bez tā īstā vīrieša. Vīrietis ir kā piegarša tavai dzīvei, nevis tās noteicējs. Viss, ko esmu sasniegusi ir pateicoties man, ne vīrietim, tāpēc uzskatu, ka sieviete var būt pat ļoti veiksmīga dzīvē, neesot kopā ar vīrieti (es, protams, neizslēdzu šādu tādu vīriešuy baudīšanu visas dzīves laikā - tā tam būt) :D

Vēl esmu ievērojusi vienu lietu, kā ienāk atkārtoti manā dzīvē viens no maniem bijušajiem, t.i., pirms sakaru pārttraukšanas un kad turpinās sakari ar viņu, man dzīvē notiek pārmaiņas arī citās lietās. Varbūt sakritība, varbūt karma nezinu. Vismaz zinu vienu, ja viņu vairs neielaidīšu savā dzīvē no jauna, visi notikumi ritēs savu gaitu. Tas ir nebūs haoss.