Khm... daudz ko stāstīt, patiesībā, bet es saīsināšu.
Iepazinos ar puisi internetā muļķīgas sakritības dēļ. Taču man viņš jau momentā iepatikās (cik nu var iepatikties nepazīstams, neredzēts cilvēks), tāpēc es jau nākamajā dienā piekritu ar viņu satikties Viņš teica, ka atbrauks man pakaļ. Pirmkārt, kruti bija jau tas, ka viņš atbrauca žigulī. Žīgulī nebija radio, tāpēc viņš bija speciālo nopircis tādu mazu štruntiņu (radio) ar antenu un visu laiku kruķīja, lai uztvertu kaut kādu mūziku, kas bija gan smieklīgi, gan forši reizē. Vispirms mēs aizbraucām uz to vietu pie lidostas Rīga, kur var skatīties kā lidmašīnas ceļas gaisā, pēc tam mēs spontāni aizbraucām uz Ogri un finālā es tiku mācīta kā braukt ar žiguli (kas starp citu joprojām ir vienīgā mašīna, kam esmu sēdējusi pie stūres) Saulkrastos. Un tad galu galā es tiku nogādāta mājās caur Ģertrūdes ielā esošo diennakts Lido, kur es tiku pabarota. No rīta pamodusies es vispār nespēju normāli padomāt, jo nevarēju saprast vai mans iepriekšējās nakts ceļojums caur Jelgavu uz Ogri, caur Ikšķili uz Saulkrastiem un tā tālāk ir bijusi patiesība vai es to visu esmu nosapņojusi. Un, jā, - mēs braucām pa brīvības ielu un viņš speciāli brauca lēnu, lai visu laiku stāvētu pie luksaforiem,jo pie luksaforiem mēs bučojāmies...