precību vecums..

Runājot par bērniem, man ir vienalga kā dara citi, bet savā dzīvē es esmu kategoriski pret "sākumā paliku stāvoklī, tad apprecējāmies". Ja vīrietis nav apprecējis līdz bērna ieņemšanai, tātad nemaz tik ļoti to nevēlas. Precēšanās, esot stāvoklī, vai neilgi pēc bērna piedzimšanas, man liekas ir gandrīz vai piespiedu kārtā. Kā tajā anekdotē "USG parādīja, ka būs kāzas". Vienīgais izņēmums ir tad, ja vīrietis sievieti ir bildinājis, bet, laikā, kad kāzām vēl tikai gatavojas, viņa paliek stāvoklī.

Runājot par bērniem, man ir vienalga kā dara citi, bet savā dzīvē es esmu kategoriski pret "sākumā paliku stāvoklī, tad apprecējāmies".

Libra, redz, ja tev tā liekas, tad pareizi jau ir. Tikai tas, kas vienam pareizi, otram atkal neder. :) Es laikam neesmu tik kategoriska šajā jautājumā. Mani tikai tracina (bet tas nav attiecināts uz tevi, bet gan uz sabiedrību kā tādu), ka uz mani izdara spiedienu un man pārmet, ka neesam precējušies, taču mums jau ir bērns.

Vecumam īsti nav nozīmes, bet es uzskatu, ka sievietei 30+ jau jābūt precētai, tā, ka līdz tam laikam man arī jāuzspēj. :D

Pff, salīdzināt 40 gadniekus ar 20 gadniekiem. 40 gadīgie vēl joprojām ir kopā, jo viņu laikā tā bija pieņemts - ja precās, tad tikai vienu reizi, un lai kas arī notiktu, laulību centīsies saglabāt.
Vispār baigi smieklīgi. Man ir zināmas 5 meitenes vecumā no 20 - 24, kuras šogad ir apprecējušās. Nu nezinu, es uz to vairāk skatos kā tīņa izmisumu ātrāk kļūt pieaugušai.

Ance, a varbūt vajadzētu jums apprecēties? Jo ja noņem visus emocionālos atribūtus, kas saistās ar laulību un laulības dzīve, tad būtībā tas ir tikai juridisks darījums.

Pff, es varēju precēties arī 16. Nav tāda vecuma. Tās, kuras uzskata, ka, ja apprecēsies noteiktā vecumā, tad nešķirsies, īsti pareizi nedomā. :D Kā arī neuzskatu, ka sīkajam jādzimst precētā ģimenē. Ģimene ir arī bez gredzeniem pirkstos un cirka. Un ģimene ir arī bez sīkajiem.

Cheryl, nezināju, ka 20-24 gados cilvēks vēl skaitās tīnis.
Es gan ceru, ka šīs piecas meitenes, ko tu pieminēji precējās ne dēļ izmisuma, bet gan mīlestības dēļ. Vismaz es to darīju tieši tādēļ un apzinājos, un vēl joprojām apzinos, ka ar šo cilvēku gribu nodzīvot kopā savu atlikušo mūžu.

Winterra +++
Katram jau tas ir individuāli, bet es arī gribu bērnus (t.i. sakot godīgi, negribu, bet vrb ar laiku) tikai pēc laulībām. Laikam jau man patīk, lai viss ir secīgi. Te gan nedomāju, ka katram tagad ir jādzīvo pēc tādas shēmas

Uz vecāku rēķina netaisos dzīvot, tāka par precēšanos nekādas runas vismaz pagaidām nevar būt. Precēšos ar veci kuram vismaz būs dzīvoklis, ja nebūs tad lai iet ratā :D
Ja pieteiksies bēbis tā jau cita lieta un dēļ bēbja arī neprecēšos.

Lai vai ko saka, bet aprecēties VAJAG! Jo citādi cilveki var koā 30 gadus nodzīvot, bet juridiski ir sveši cilvēki. Nav ne kopīgas manatas, ne mantojuma tiesības. Kaut vai atceramies to nošautā policista draudzeni, kura nebija viņam sieva un kad to kompensāciju maksaja viņa nemaz tā īsti nevarēja pretendēt, bet bija stāvoklī un tā nauda būtu noderējusi. Bet labi, ka beigās to lietu atrisināja, bet tikai tāpēc, ka masu mediji pacēla to jautājumu.


Es noteikti gribu apprecēties un būt savam vīram sieva nevis kaut kāda draudzenīte, kas reāli nekas arī nav. Tad kad esmu sieva mums tomēr viss ir kopīgs - arī naudas lietas, viss ko pērkam - kopīgs dzīvoklis, automašīna u.t.t.

Draudzene neko nelemj - ja nu pēkšni notiek avārija un jālemj par to vai uzturet pie dzīvības, vai dot atļauju operacijai un tādi lemumi - to var pieņemt tikai sieva. Draudzene stāv malā, jo par visu atbild viņa vecāki! A ja nu es vispār tiem vecākiem nepatīku? Vipsar var mani izlikt uz ielas, jo nav papīra - nav nekā! Es gribētu būt atbildīga par savu dzīvesviedru un ja nu kas, tad ekstrēmā situācijā netiktu nostumta malā. No šādiem aspektiem manuprat precības ir normāls attiecību turpinājums cilvēkiem, kas vēlās veidot dzīvi kopā.

piekrītu chanely. 30-35
man šķiet tas ir vairāk individuāli. es, piem., ļoti lēni nobriestu dzīvei kā tādai, tāpēc būtu neprāts precēties 23 gados.
Kāds varbūt ātri izaug un jau 18 gados precas. Un ir laimīgs.

Man gan precības nav tik svarīgas un es to nesaku tāpēc, ka mani neviens neprec. Tieši mans vīrietis ik pa laikam ierunājas kaut ko par kāzām, bet es saku, ka patiesībā īsti neredzu jēgu precēties. Lieka naudas izsviešana, lai gan dzīvē nekas nemainās no tā statusa "sieva". Patiesībā man vārds "sieva" ļoooti besī. Vismaz man asociācijas ar vecām tantēm :D
Protams, varbūt pēc 5 vai 10 gadiem mans viedoklis būs cits, bet tad savās 4.5 gadu attiecībās tiešām neredzu, kas izmainītos, ja mēs apprecētos. Bērni manā plānā tuvākajos 5 gados arī īsti nav.

Man nav tāds noteikts gadu skaits, kad tagad man būtu jāprecas, bet noteikti līdz 25 gribētos, jo negribu būt veca mamma saviem bērniem.

Es vispār negribu būt veca! Kāpēc jākļūst vecam? Jo gadi tā rāda?

Es arī uzskatu, ka labāk ir apprecēties un tikai tad domāt par kopīgiem bērniem. Pirmkārt, te meitenes jau minēja - attiecībām tiek pieškirts juridiskais spēks, ir lemšanas tiesības un arī manta ir kopīga. Otrkārt, ja vīrietis nevēlas TIK nopietnas attiecības (laulību), tad kas liek domāt, ka viņš vēlas kopīgi audzināt bērnu? Jo ideālajā variantā visa bērna dzīves laikā viņam ir divi mīloši vecāki, kuri ir kopā.

Protams, katram sav un nevar visas situācijas bāzt vienā maisā, bet šis ir man pieņemams modelis.

Par precību vecumu - man liekas, ka tam ir sekundāra nozīme. Man svarīgāk ir tas, cik ilgi es esmu ar šo cilvēku kopā un cik tālu mēs esam virzījušies.

Ance, a varbūt vajadzētu jums apprecēties?

Jā, it kā jau domājam par to, bet lieta tāda, ka es gribētu precēties baznīcā un tas jau ir uz mūžu. Pagaidām neesmu vēl gatava solīties uz mūžu kādam citam, neskaitot savu bērnu. Bez tam arī finansiālais aspekts - kāzas šo to maksā. Un atkal vienkārši "sarakstīties" neviens no mums negrib. Vienvārdsakot - reālajā dzīvē tas viss nav tik vienkārši kā pateikt, "a davaj apprecieties".

pofig cik gados,galvenais,lai nav mega puncis kāzās,vot tas man nepatīk :D

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=ZeUZYfZBsEo

kāzas uz mociša un džinsās.

Ir jau ir svarīgs tas precēta cilvēka statuss. Kā jau te izskanēja piemēri par īpašumiem, mantojumiem, veselības problēmām, negadījumiem utt. - tomēr juridiskajam statusam ir spēks, izšķirot šos jautājumus. Tā kā labāk tomēr ir apprecēties ;)

P.S. mans viedokis-kāzām nav obligāti jābut dārgām.Naudas trukums ir atrunas,un fantāzijas trukums.

Mani vairāk izbrīna vīriešu nostāja dažreiz - jā, bērnu vajag, to viņš ir gatavs aprūpēt, bet precēties?? Nu NĒ!!! :D Bērns ir tomēr visam mūžam, daudz atbildīgāks projekts nekā laulāšanās. Tāpēc esmu PAR laulībām pirms bērniem (pagaidām nemaz citus variantus neakceptēju).

Jā, it kā jau domājam par to, bet lieta tāda, ka es gribētu precēties baznīcā un tas jau ir uz mūžu.

piem luterāņi var šķirt laulību.http://www.lelb.lv/forums/?fu=l&id=3319&rid=1