Palīdziet, lūdzu, es esmu izmisumā...
pirms kādiem 3 mēn no ielas paņēmām kaķēnu 1istabas dzivoklī, patiesībā šī paņemšana nebija plānota, īsti nebijām par to pat kārtīgi padomājuši, kad jau viņš bija mūsu mājās. Ok, viss būtu skaisti, jauki. Sākumā vismaz tā bija, likās pateicīgs par to, ka izglābts, pat blēņas lielas nedarīja, bet TAGAD viņš ir viena liela katastrofa, man tāda sajūta, ka drīz nervu zāles dēļ kaķa dabūšu dzert.
Ko tik viņš nav saplēsis, man dārgas (ne naudas izteiksmē, bet sirsniņā) lietas, sabojājis ļoti daudz manu rokdarbiņu, saplēsis aizkarus, paklājus un tagad neliek mieru eglītei, saprotu, mazs kaķēns - eglītē tik kārdinoši bumbuļi ar ko paspēlēties ( tā eglīte atrodas uz paaugstinājuma, galdiņa). Bet kā var pēc kaut kādām 10 reizēm pēriena un kliegšanas, dzīšanas prom nesaprast, ka NEDRĪKST (ar iepriekšējiem kaķiem, kas bijuši laukos tādu problēmu nebija, ātri iemācījās kultūru, ko drīkst, nedrīkst).
Un kas visvairāk kaitina - es vairs nezinu kas ir nepārtraukts un dziļš miegs, jo viņš tādu vairs neļauj izbaudīt.
Es esmu izmisumā. Vienīgā izeja laikam ir - laist viņu ārā, lai ir āra kaķis, tad viņam būs, kur izlikt enerģiju, mājās būs mierīgs.
Ja viņš paliks par mājās kaķi - tad taču arī pieaugušu vecumu sasniedzot viņš neplaiks mierīgāks, vai ne? Jo zinu ģimeni, kam ir vairākus gadus vecs runcis, nekad nav laists ārā un joprojām mājās uzvedas kā kaķens, visu laiku spēlējas, plēš visu.
Ko lai iesāk? Protams, neatteikšos no viņa, tik bezatbildīga neesmu. Bet kā, lai viņu padara mierīgāku, iemāca kko?
DAlieties pieredzē par mājas kaķiem.
55
