Izskatās, ka šis forums pēdējā laikā dikti noklusis, bet varbūt mans bēdu stāsts uzšaus kādu dzirkstelīti. Vismaz esmu gatava savā virzienā raidītām raķetēm :D
Ok, jokus pie malas - esmu iepinusies dikti sarežģītā situācijā.
Ir viņš, viņa un es. Mēs visi esam pazīstami ilgus gadus, draugi, tikpat tuvi, kā ģimene. Šobrīd visi dzīvojam kopā, dalītā dzīvoklī. Viņa - man mīļa un lieliska draudzene, viņš - mana lielākā love, kāda jebkad bijusi. Samīlējos jau gadus 5-6 atpakaļ vismaz, bet zinot, ka nedrīkst ar šito kundziņu iepīties, ļāvos citām attiecībām, kurās biju laimīga, viss saulaini un forši. Vienmēr ar šo puisi bijušas superdraudzīgas attiecības, kopējas draugu loks, kopējas intereses un liela savstarpējā uzticība.
Bet kopš sākām visi dzīvot kopā, man ar šo puisi sanāk ļoti daudz laika pavadīt divatā. Un mums garšo iedzert laiku pa laikam - ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā nu vienā šādā reizē pieļāvām visrūgtāko saldāko kļūdu - viņš piekrāpa, bet es nodevu savu draudzeni. Uzreiz izrunājām, ka neviens to nedrīkst zināt, lai neviens netiktu sāpināts, nākošās dienas pie TV sarkām un bālējām, kolīdz vien parādījās kaut kas par krāpšanām un trijstūriem, bet neviens no malas, neko nepamanīja. Dzīvojām uz priekšu, viss normāli, par notikušo vairs nerunājām un mūsu attiecības tas neietekmēja.
Bet - viņš ir sācis negatīvāk izturēties pret savu meiteni, manu draudzeni, kļuvis agresīvs, nerunīgs, vārdu sakot mainījies. aizvakar viņš aizgāja naktī staigāties, es pa to laiku aizgāju draudzeni mierināt, viņa man pateica, ka viņš gribot šķirties. Un tad viņš, pārnācis mājās, dodas pie manis un piedāvā atkārtot, ko jau reiz izdarījām. Es biju dusmīga, apmulsusi un izdarīju pareizo izvēli - sūtīju viņu pie draudzenes. Viņa pēdējie vārdi promejot un "arlabunakti" buča, ko viņš, bez jebkādas manas atbildes uzspieda uz kakla neļāva man gulēt līdz 7 rītā.
Tagad sēžu un domāju - esmu cēlonis vai sekas, jo runājot ar draudzeni, viņa atzina, ka tik sašķobītas attiecības viņiem nekad nav bijušas. Es nejūtos vainīga par notikušo, jo spēju to izslegt no savas apziņas, taču nesaprotu, kas notiek puiša galvā. Es patiešām negribētu, lai viņi izšķiras, tomēr nevaru izdomāt veidu, kā lai viņus salabina...
1402
