Piedošana

TheBest - es arī domāju, ka nespēšu aiziet. Un es negāju. Pirmo reizi neaizgāju, otro reizi neaizgāju. Domāju, ka mainīsies, bet nē, nekas nemainījās. Vakar aizgāju, jūtos kā cits cilvēks, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos...

Ja palikšu, atkal būšu sabradājusi sevi un tam otram cilvēkam būšu parādījusi, ka jorpojām nespēju aiziet.

Sevi ir jāmīl nevis jāsabradā!!! :)

Es arī piedodu,bet aizmirst nevaru.Tas mani grauž un grauž.Visu laiku.

Es piedodu visu visiem ,kuri man dariijusi paari.Man piedosana saistaas ,ar sloga nonemsanu no sirds!Paliek noteikti vieglaak!

Jā,ir cilvēks,kuram es nevaru piedot un visdrīzākais,ka nepiedošu!
Gribētos jau,bet tomēr nē.... :( Pats cilvēks to ir panācis un es nezinu,kam ir jānotiek,lai dabūtu no manis piedošanu! Tuvākajā laikā tas noteikti nenotiks un nez vai kādreiz.....

Es varu piedot daudz un daudz arī esmu piedevusi. Taču, ir lietas, kuras nevaru piedot, līdz ar to neesmu piedevusi un diez vai kādreiz piedošu. Vienkārši, nu ir dažas lietas, kurām es nevaru pārkāpt tā vienkārši pāri - piedot un aizmirst.
Nekādu smagumu vai neizsakāmu slogu savas nepiedošanas dēļ neizjūtu. Tās lietas ir noglabātas manā prāta kambarītī un man dzīvot netraucē.
Ir lietas, kuras arī nespēju piedot sev. Taču, varbūt ar laiku spēšu ar tām savas dzīves epizodēm vismaz samierināties.

Es piedodu un pieņemu to! Man ir liels prieks, ka es māku piedot, jo pēc tam man paliek vieglāk un negrauž!

Bet esmu ļoti uzmanīga ar šiem cilvēkiem, diemžēl ir arī cilvēki, ko esmu izslēgusi no savas dzīves, pārtraucot jebkādu kontaktu. Bet ļaunu ne uz vienu neturu, ja kādreiz satikšu - sasveicināšos, ja būs nepieciešama palīdzība - palīdzēšu!

Jā, ir lietas, kuras esmu piedevusi un atstājusi aiz muguras, taču, lai patiesi, no sirds kādam piedotu, tas prasa daudz spēka. Palika daudz vieglāk, jo sliktās lietas, kuras diendienā snauž zemapziņā, tiešām vairo tikai negācijas. Ir arī lietas, kuras nespēju piedot.

Es laikam nezinu, kā ir tā īsti piedot. Ja man kāds nodara pāri un lūdz piedošanu, es neiedziļinos un visu neanalizeju, vnk pasaku, ka laikam jau piedodu un pārtraucu kontaktus. Man nav pa ceļam ar nodevējiem, man nepatīk turēt aizvainojumu, man nepatīk grauzt sevi. Ir viens gadījums, kad teorētiski piedevu, bet līdz šai dienai atceros. Un ne tādēļ, ka tas ir pāridarījumus, bet tāpēc, ka cilvēks ar savu rīcību atļāvās čakarēt manu dzīvi. Mans ego to vienmēr atcerēsies, kaut patiesi aizvainota nebiju nevienā brīdī :D nelaižu sev klāt sliktas emocijas.

Es cenšos piedot. Ar laiku, šķiet, sāk sanākt. :) Bet šā vai tā iedomājoties dažkārt sagrūstu un nesaprotu, kamdēļ tā rīkojās.

Vienīgais cilvēks, kam es vēl nespēju piedot, esmu es pati. Un tas ir grūtākais.