Labrīt!
Gulēju šonakt čābīgi, bet jūtos dīvaina spara pilna, par spīti tam, ka esmu apslimusi un darbā. Tas spars jau pašā dienas sākumā neko labu nesola, bet labāk jau tā, nekā vilkties kā skumjai zupas plēvei pa pasuli, kā tas bija vakar.
Līdztekus jūtos mazliet lepna par sevi. Uz tekstu - mīļum, es ļoti gribu ar tevi kopā svinēt Ziemassvētkus! - es stingri un kategoriski atbildēju, ka šī opcija viņam vairs netiek piedāvāta. Un vispār es jau kopš svētdienas turos braši, ne tā, kā citkārt. Protams, pabimboju un aptumsuma brīžos raidu pret debesīm izmisuma pilnu jautājumu "kāpēc?", bet tas jau pieder pie lietas. :)
Vakarā jāsasaiņo dāvanas, vēl viss jāpārdomā un sestdien sākas ilgi gaidītās un tik nepieciešamās brīvdienas ģimenes lokā ar abiem bumbuļiem kaķiem priekšgalā. :)
Un šodien taču Ziemas saulgrieži - laiks, kad padomāt labas domas, vēlēšanās, ieceres, jo tām mazliet maģisks spēks. Un varbūt gada garākā nakts ir īstais laiks, kad aci pret aci satikties ar saviem dēmoniem un aizdzīt tos prom pavisam. Ai, aizmurmulējos. :D
Lai jauka diena un sirdsmiers _paris! :)