Sevis žēl

Nu es tik vieglprātīgi pret attiecībām neizturos. Ja esmu atdevusies šīm attiecībām, tad esmu. Ja esmu iemilējusi, tad uz mūžu

kordelia - nu tad ļoti labi, turpini justies neapmierināta, bet atdevusies, citām paliks normālie veči.

Piekrītu becky, ok var nepirkt ceļojumus, ipadus, bet manā makā lai nelien, tu taču neskaties ko viņš sev pērk?

Man kkā tā ir sanācis, ka vnm esmu lutināta ar dāvaniņām un ziediem, pat nesvētkos. Tāpēc, tagad tas viss liekas normāli un, iespējams, ja tagad satiktu vīrieti, kas nepārsteigtu ar kādiem nieciņiem utt. tad man arī, varbūt, liktos, ka neesmu tik īpaša un mīlēta.. jo cilvēks ļoti ātri pierod pie labām lietām, grūtāk no tām ir atteikties vai atradināties.
Bet vīrieši, tomēr, ir dažādi un, ja nedāvina dāvaniņas, tas nenozīmē, ka nemīl. Un, kā jau te raksta, ka vienmēr pastāv iespēja aiziet, kaut gan, tas, protams, var būt ļoti grūti, ja cilvēks ir tuvs un svarīgs. Un, mazāk vajag skatīties uz citiem.. Vajag domāt par sevi un savām attiecībām! ;)

Ir tikai divas iespējas - mainīt apstākļus vai mainīt attieksmi. Pieaugušu cilvēku tu nepāraudzināsi. Tātad, tev atliek atrast citu vīrieti vai neņemt pierē šī vīrieša izgājienus.

Man gan patiesībā liekas ārprātīgi stulbi dzīvot attiecībās, kurās vīrietis ir jaunības izvēles kļūda un pašai laimes nav, tikai tāpēc, ka "Nu es tik vieglprātīgi pret attiecībām neizturos. Ja esmu atdevusies šīm attiecībām, tad esmu. Ja esmu iemilējusi, tad uz mūžu". Novēlu 60 gados nenožēlot, ka visu dzīvi esi atdevusi vīrietim, kas nav spējis tevi darīt laimīgu.

Un, cik noprotu, kopā jau esat labu laiku. Un iepriekš viss Tevi apmierināja?? Varbūt, ka tieši tad, kad savas attiecības sāki salīdzināt ar draudzeņu attiecībām, tad arī sāki tā justies Par to padomā! ;)

Es atkal palasu diskusijas un man šķiet, ka man ir pagadījies pats labākais, salīdzinājumā ar citām - apkārt neblandās, nedzerstās, neiekausta, nepazūd, ceļ telefonu, nesaukā mani par mauku, nefotografē citas slepeni :D nu šeit šie ir biežaki topiki nekā par to, ko pērk un kā lutina.

Lasu uz brīnos - katrā diskusijā pavīd tas, ka sieviete pati vainīga, ka pret viņu sliktāk izturās...

LovePink, nejau vainīga pie tā, ka vīrietis tā izturas, bet vainīga pie tā, ka viņai tas jācieš. Jo jācieš nevienam nav. Vai nu Tu neļauj viņam tā izturēties, vai ej prom no viņa...

Un es vēl domāju, ka man nav paveicies ar draugu, jo vakar netīšām ieraudzīju, ka viņš man nopircis plānotāju kā Ziemassvētku dāvanu. Es gan pati visu laiku skatījos plānotājus pati, jo man tas ir nepieciešams, lai es vispār spētu funkcionēt. Bet vienu brīdi man bija tāds kā - pati nezinu - aplauziens, ka mana otrā pusīte man uzdāvina "tikai" plānotāju. Bet tad es atkal sapratu, ka esmu izlutināta un man palika kauns, jo plānotājs patiesībā ir superīga dāvana!
Konkrētajā situācijā gan man liekas, ka ne jau meitene ir izlutināta, bet gan viņa ir izlutinājusi savu draugu atļaujot nevērīgi izturēties pret sevi. Jo vienalga, vai tas būtu plānotājs vai pildspalva, jebkurš nieciņš liecina par to, ka tavs draugs par tevi iedomājas arī brīžos, kad nav tev blakus. Man piemēram, man vienmēr atved kolu - kas man ļoti garšo - sīkums, bet patīkami.

Jau iepriekš esmu rakstījusi - uzskatu, ka mums blakus ir tāds cilvēks, kādu esam pelnījuši. Ja sievieti vīrietis neapmierina, bet viņa nokārusi galvu turpina tēlot pelnrušķīti, acīmredzot, viņai neko vairāk tā īsti arī nevajag.

nav viriesha,nav problemu

Vārds vietā :D

Kordelia: Nu es tik vieglprātīgi pret attiecībām neizturos. Ja esmu atdevusies šīm attiecībām, tad esmu. Ja esmu iemilējusi, tad uz mūžu

Kāpēc Tu izturies vieglprātīgi pret savu laimi? ;)

Kaut kā aizķēra Libras rakstītais. Es ticu, ka mums katrai ir tas, ko varam "panest". Ja dzīve lutina, tad esam pārāk vājas, lai ķepurotos bez tās palīdzības. Ja nemitīgi jāpārvar grūtības, tad mēs ar to tiksim galā, tāpēc tās arī tiek sūtītas. Un, jo vairāk cilvēks "aug", jo grūtāka dzīve viņu sagaida. Nākošā dzīve ir pakāpi sarežģītāka par to, ko jau esam vienreiz izdzīvojuši.
Runājot par vīriešiem un dāvanām, man pašai ir bijušas attiecības, kur gribēju saņemt vairāk. Ka izšķīrāmies un "tikai draugu" statusā devāmies kopā brokastot, viņš atzinās, ka visvairāk viņu kaitinājis tas,ka man nevarotneko dāvināt. Es smējos, ka tā noteikti nav, taču viņš nepiekrita. Redz, mani, savukārt, kaitināja, ka viņš, ja es skatījos uz kādu preci, jautāja : "Gribi?"
Protams, ka uzreiz atcirtu, ka negribu. Vajadzēja tikai pajautāt savādāk vai arī nopirkt bez jautāšanas, taču viņš to nedarīja.
Šis draugs dāvina ziedus ļoti bieži, arī augļus nes, jo man tie ļoti garšo. Ceļojumu tāpat vien ir apmaksājis 1x, bet arī tad es ilgi spurojos pretī.
Ja es biežāk paklusētu, tad biežāk arī tiku pie dāvanām:)

Diidija- tad jau mans draugs spēj konkurēt ar tavējo, jo esmu tieši tādās pašās domās :)

Piekrītu tam , ka katra sieviete tiek pie vīrieša ,kādu ir pelnījusi.
Un neba dabū sliktu tāpēc , ka pati slikta vai briesmīga. Tas notiek zemapziņā.. mēs visi zemapziņā uz kaut ko tiecamies. Jāstrādā ar sevi ,savām domām un enerģiju- jo augstāk tēmēs, pozitīvāk visu saskatīs, jo lielākās izredzes tikt pie vīrieša, kas atbilst sievietes vēlmēm. Nevis tikai pie kaut kāda vīrieša.

Lasu uz brīnos - katrā diskusijā pavīd tas, ka sieviete pati vainīga, ka pret viņu sliktāk izturās...

Kas tur ko brīnīties? Tieši tā jau arī ir. Pilnīgi visos gadījumos.
Jau pašā saknē ar uzvedību un attieksmi parādam vīrietim kā pret mums drīkst izturēties. Tas notiek neapzināti.
Ja Tu, piemēram, sāc taisnoties un skaidroties, kad vīrietis sāk pīkstēt par to, kā Tu tērē SAVU naudu, viņš to darīs arī vēl. Ja Tu pie pirmās reizes pasaki, lai Tavā makā nelien, un ar attieksmi parādi, ka tā ir Tava privātā lieta, viņš arī nelīdīs.
Mans vīrietis nekad nav līdis ne manā makā (mēģinājis kontrolēt manus izdevumus), ne aizticis manu telefonu vai mēģinājis citādi ielīst manā privātajā zonā, ne arī atļāvies pateikt kādu skarbu vārdu, jo es jau pašā sākumā esmu parādījusi, kas man liekas norma un kas nē.
Vienreiz viņš nosauca mani par lašaru, sakot, ka tas ir mīļš vārdiņš un, ka ģimenē viņi viens otru tā sauc. Es uzreiz pateicu, lai ģimenē viņi sauc viens otru kā vēlas, bet mani neviens tā nesauks. Viņš atvainojās un jau vairākus gadus neko līdzīgu nav teicis.
Es zinu, ka tas ir grūti, jo attiecību sākumā aiz rozā brillēm ir grūti saprast, kas ir tikai joks un mīļi un kas var atstāt sekas....

Šis ir ļoti nopietns jautājums izvēlēties starp meitenēm kuras māk cept keksiņus,uztaisīt salātus,katrai ar lineālu kāju garumu nomērīt,nagu īstumu pārbaudīt,matu veselīgumu nosūtot uz labratoriju paraugu,noteikt cik vārdus meitene minūtē pasaka vai nav par daudz vai maz.Un ,ja gadījumā izrādās,ka kaimiņos tā tur māk cept keksiņus,labāk par manu izvēlēto meiteni?KO TAD?:D

Dellicious, pilnībā piekrītu!

nekad nesapratīšu tās, kuras ir kopā ar vīrieti, ar kuru nav laimīgas.