Sveikas! Man prasītos pēc kāda laba padoma. Pašlaik esmu tādā dzīves posmā, kurā pilnīgi viss varētu teikt ir jāsāk no nulles. Dažos vārdos sakot- viss viena gada laikā ir pilnībā sabrucis. Ja man pirms gada bija viss, tad tagad man nav pilnībā nekā. Mēģināšu īsumā aprakstīt situāciju. Pirms gada man bija otra pusīte, savs dzīvoklis, mācījos, aizrāvos ar hobijiem, strādāju. Respektīvi, dzīve plauka un zelēja. Bet tad sākās mans melnais posms. Attiecības pajuka, pārdzīvodama tās, sāku ballēties, mācības īpaši vairāk neinteresēja, pēc laika arī pārstāju apmeklēt mācību iestādi, jo tā visu biju ielaidusi, ka pati gribēdama neizvilktu un nepabeigtu sekmīgi gadu. Vēl tam visam klāt sākās veselības problēmas, kuras ātri vien pierimās un aizmirsās. Sāku strādāt divos darbos, jo kaut kā gribēju ierauties rutīnā, lai par neko citu nebūtu jādomā. Bet ilgi man tas neizdevās, jo ar veselību palika galīgi slikti un sapratu, ka strādāt vairāk nevarēšu. Nolikos uz gultas, viss bija tik slikti, ka no mājas laukā pašas spēkiem nevarēju tikt, tik vien cik ar grūtībām aiziet līdz blakus ielai pie ārstiem un psihoterapeitiem. Gāja ļoti smagi, bet pēc 4 mēnešu pavadīšanas uz gultas es kaut kā izķepurojos un tagad esmu sveika un vesela. Tomēr visas lietas, kuras pa šo laiku es biju iesākusi, vairāk nav. Pametu es pilnīgi visu, skolu(skolā gan iestājos atpakaļ, tikai tagad mācos neklātienē), darbu, hobijus, pat pārvācos atpakaļ pie vecākiem dzīvot. Pašlaik joprojām rehabilitējos pie vecākiem ārzemēs un cenšos sākt visu likt pa plauktiņiem. Esmu daudz ko sapratusi un patiesību sakot konstatējusi to, ka, lai arī cik smags un grūts ir bijis šis periods, tas mani ir izmainījis uz labo pusi un tagad es jūtos kā pavisam cits cilvēks. No vienas puses, man tagad ir iespēja visu sākt no jauna, sākt dzīvot daudz savādāk un labāk, bet no otras puses, es esmu apjukusi, es nezinu ko es gribu un pat nezinu ar ko sākt. Vienmēr esmu savu dzīvi plānojusi, zinājusi ko vēlos, bet tagad nekā. It kā ir daudz lietu, kuras vēlos darīt un arī māku darīt, bet tajā pašā laikā, kā, ar ko, kur? Esmu reāli iestrēgusi. Vai nu es gribu visu, vai nu es negribu pilnīgi neko. Pēc jaunā gada vēlos atgriezties atpakaļ Latvijā, bet man pat nav kur atgriezties. Ja vienmēr man ir bijis plāns, tad tagad man viņa nav! Protams, varu dzīvot pie radiem, bet neesmu no tiem cilvēkiem, kura sēdēs citiem uz kakla un arī, cik tad ilgi? Tāds nu ir mans stāsts. Ceru, ka kādai būs kāds labs komentārs vai padoms par šo visu un varbūt kādai ir bijis līdzīgi, kad pilnīgi viss ir jāsāk no nulles.
3
