Liekas, ka esmu nonākusi pilnīgā strupceļā. Gaidu reālus padomus, kā mainīt sevi un prātu. Skaitīt frāzes, pantiņus katru dienu?
Labi, šeit problēma. Kopš bērnības esmu skolā apsmieta, saukta par resno un cūku pat tad, kad biju tikai nedaudz apaļa. Šobrīd dzīvē arī dzirdu piezīmes no vecākiem, citiem radiem šad tad, kad man norāda uz resnumu. Vienmēr esmu jutusies atstumta no sabiedrības. Jebkur vainoju savu izskatu, svaru. Nemūžam nenoticēšu, ka spēju patikt kādam puisim, jo liekos sev neglīta, pretīga. Jūs teiksiet - cel pašapziņu? Es sportoju, ēdu veselīgi, krāsojos, ģērbjos normāli. Bet ikkatrā dzīves situācijā pat piedomājot pie tā, lai viss būtu ok, galvā , zemapziņā skan frāzes - bet tu taču esi resna cūka, tevi tāpat neviens neciena, nevienam tu nepatīc, tu esi sliktāka nekā citi. Tās nav domas, tā ir zemapziņa. Nesaprotu, kā no tā atbrīvoties.. Tie ir reāli mazvērtības kompleksi. Ja arī kādā situācijā veicas labāk, pēc tam varu stundām analizēt to, ko pateicu un izdarīju, beigās nonākot pie secinājuma, ka par mani noteikti padomāja ne tā, jo esmu taču resna un atšķirīga no citiem, dīvaina.
Šķiet, ka pati ar prātu saprotu, ka esmu normāla, pievilcīga( tikai kompleksaina) , ja ieliktu šeit savu foto, noteikti daudzas teiktu, ka ir pat ļoti ok , bet reāli mana zemapziņa un visa mūža garumā galvā borētie teksti, ka neesmu pietiekami laba/skaista/tieva skan pāri visam. ehh, es nespēju to vairs izturēt. ticu, ka kāda mani sapratīs un neteiks - aizej pie friziera...
3
