Man ar drauga māsu attiecības ir pilnīgi nekādas. Kad iepazināmies, likās, ka viss ir forši, bet tad uzzināju, ka viņa mūs abus aprunā un stāstīja, ka darīs visu, lai mēs nebūtu kopā, jo dāmai (33gadi) nav draugu, nepietiek naudas (ja vajadzēja naudu - draugs deva) un kad gribējās ietusēt - nāca pie drauga ciemos. Lieki piebilst, ka NEKAD nav atnesusi ne pudeli, kaut pati dzer, ne ciema kukuli. Es izvairos no viņas klātbūtnes, bet braucot pie drauga mammas sanāk viņu satikt, es izturos tā, it kā viņas nebūtu. Jo vnk nemāku būt jauka pret tādiem cilvēkiem. Viņa regulāri nāk pie mums brīvdienās, kad es esmu darbā: visu noēd, piedzeras un pamanīju, ka šiverē pa manām smaržām. Es atbraucu no darba un tad ir tie piedzērušies tektstiņi: nedusmojies, bučas Tev utt... Nevaru draugam pateikt, lai viņa te nenāk, tomēr viņa māsa, bet teikusi viņam esmu, ka man nepatīk viņas apciemojumi. Radus neizvēlas, bet labas attiecības mums nebūs - man ar tādiem cilvēkiem nav pa ceļam. Lai viņai laba veselība!